bezgalīgais sprints [entries|friends|calendar]
ātrais zēns

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Entartung [15 Jul 2018|12:08pm]
Vakar bija tāds interesants/briesmīgs atgadījums, kuru, šķiet, nevarēšu aizmirst kādu laiku.
Sēdēju sava mikrobusa pieturā. Pietura atrodas tieši pretī Origo, tādēļ var iztēloties, kāda publika tur bieži vien apgrozās. Patiešām, esmu redzējis, ka vīrietis gaišā dienas laikā mierīgā garā pastaigājas, vienā rokā turot Cēsu 14, bet otrā - mačeti (nu, vai citu lielu nazi, nezinu pareizos terminus).
Pieturā ir maza sētiņa, norobežojums (atkal nezinu pareizo terminu), aptuveni tādi, kādi ir šosejas malās. Šīs “sētiņas” funcija ir vienkārša - sadalīt iebrauktuvi no izbrauktuves. Taču vakar kāds vīrietis ar noskūtu galvu un ādas vesti izlēma uz tās apsēsties. Viņš bija manāmi iedzēris vai ko stiprāku uzņēmis organismā, jo ne tikai grīļojās, bet, kad bija apsēdies, lēnām krita uz vienu sānu. Vienīgais veids, kā šo kustību varu paskaidrot ir salīdzinot ar to, kā cilvēki mēdz autobusos aizmigt- lēnām krītot uz sānu līdz pamostas.
Pie vīrieša pieskrēja izmēros liela kundze. Labi, ko te jokoju! Milzīga! Līdz XXL un tālāk! Šai sievietei vārdi “gavēnis” un “diēta” no visām mājas atrodamajām vārdnīcām ir izsvītrots ar kotletīšu eļļu! Rokās, protams, dienišķais pintes aliņš. Viņa bakstīja vīrieti un bļāva viņam virsū man svešajā, slāvu valodā. Lai gan krievu valodu brīvi nepārvaldu sapratu, ka viņa nevis cenšas viņam palīdzēt, bet gan norāt un ,iespējams, arī noburt. Izbubinājusi visus plašajā krievu mēlē sastopamos lamuvārdus, sieviete uzsauca kādai citai dāmai.
No elles dzīlēm izvilkās otra kundze, izmēros bija precīza pirmās kopija, arī alutiņš rokā. Viņa bija aptuveni 10-15 metru attālumā no notikuma vietas, taču viņas balss, iespējams, bija dzirdama pat Kurzemes Birztalas krastos. Viņa ātrā gaitā devās pie vīrieša un pirmās sievietes.
Šeit nu mana nostāja pret šo gadījumu mainījās no absolūtas neitralitātes uz dusmām un skumjām.
Tai otrai milzei līdzi bija MEITA!!! Kamēr šī bļāva, ka viņai ir “pohuj” par to vīrieti, kuru, starp citu, abas milzes pazina, viņai līdzi tipināja viņas meita. Meita pēc izskata bija pavisam normāla, aptuveni 5-7 gadus veca, atšķirība no abām milzēm, kalsna. Domāju, ka tā ir viņas meita, jo no sejas pantiem varēja nolasīt līdzību.
Tagad abas sievietes bļāva uz vīrieti, kamēr viņš miga ciet. Bet meita stāvēja malā un skatījās.
Beigās šīs divas sieviešu versijas Jabba the Hutt aizvilka vīrieti prom.
Bet šis skats, kā maza meitene skatās uz šo deģenerātismu, tiešām, kā jau teicu, ar mani paliks vēl kādu laiku.
Šķiet, ka ir laiks uzsākt attīrīšanas programmu, kurā šādus deģenerātus saliktu darba nometnēs vai pie bedrēm ar aizsietām acīm. Vēlams - pirms viņi ir radījuši pēcnācējus.
post comment

Metronoms [11 Jul 2018|10:51am]
Vakar lietotājs userinfo26april2007  pēc kārtējā šota sāka “diskusiju” ar diviem 30-gadīgiem vīriešiem. Esmu pārsteigts, ka viņai visi zobi ir vietā un ap acīm nav zilumu.
Pilnīgi traka chixa.
2 comments|post comment

Haoss [29 Jun 2018|10:02pm]
Man riebjas haoss! Man riebjas milzīgi pasākumi, ja vien neesmu dzēris. Es tiešām nevaru izturēt, kad esmu lielā telpā ar 100+ cilvēkiem. Man vienmēr paliek kaut kā nedaudz slikti.
Šodien biju savā izlaidumā. Briesmīgs pasākums, 2 no 10! Nevaru iedomāties, kam būtu jānotiek, lai būtu sliktāk. Sēdēt 3 stundas zālē ar vismaz 500 citiem cilvēkiem nav mans stils. Visi kaut ko čato savā starpā, paralēli notiek ceremonija un apsveikšana, visur kaut kādi ziedi, kaut kādi kropļi dzied. Nē, nē, nē! Man tiešām riebjas tas viss. Kad atrodos haotiskās situācijās, man sāk trīcēt rokas, sāpēt galva un palieku ļoti aizkaitināms, aptuveni tāpat kā uz pohām.
1 comment|post comment

[25 Jun 2018|02:26pm]
[ music | Aphex Twin — Actium ]

Šodien ir tāda Aphex Twin diena

post comment

Mans pirmais dzejolis, kas apraksta manu ikdienu [22 Jun 2018|03:18pm]
Mazas aldehīdu molekuliņas manī veidojas.
Tā nu tās dienas paiet.
post comment

Muzons [17 Jun 2018|01:00pm]
Izdomāju, ka katru mēnesi varētu uztaisīt tādu nelielu atskaiti par to, ko klausos. Nezinu, vai tiem nabadziņiem, kuri šito lasa tas interesē, bet man vienmēr patīk pastāstīt par mūziku, kas man patīk.
Šis arī būtu ļoti viegli izdarāms, jo last.fm visu atskaiti principā saliek kopā pats.
Tātad...
1. Oneothrix Point Never — Age Of
Tiešām fantastisks albis, es esmu nenormālā kaifā, kad klausos “The Station”, “Black Snow”, “Same”.
2. Arca — Mutant
Jā, šo albumu esmu klausijies vairāk kā 100 reizes, bet man tas neapnīk. Es jau rakstīju, ka klausos Arca — Mutant, kad jūtos labi, nezinu, ko no tā var secināt, bet kaut ko noteikti var.
3. Maxo Kream — The Persona Tape
Nekas mani nepamodina tik pat labi un ātri kā slazda mūzika. Tādēļ arī šo klausos, apslēptu iemeslu nav.
4. The Savage Young Taterbug — Shadow of Marlboro Man
Nezinu, kādēļ šo klausos, jo parasti man dziļu nepatiku rada country, western utt., bet šis albums šķiet ļoti nomierinošs. Ja, piemēram, Arca vai OPN manī rada interesi, jo nespēju paredzēt, kā skaņa/dziesma attīstīsies, tad šis manī rada patīkamu un maigu drošības sajūtu, jo dara tieši pretējo.
5. Richard Dawson — Peasant
Interesanti, ka šis albums ir veltīts dzīvei viduslaikos. Resp.- tiek aplūkoti vairāki dzīves aspekti šajā laika periodā. Man arī dikti patīk eksperimentālais Ričarda kompozīcijas stils. Un man zossādiņa uzmetas, kad viņš cenšas ar balsi uziet augstākā oktāvā.

Tas nu būtu viss.
:)
3 comments|post comment

[17 Jun 2018|12:56am]
[ music | Sufjan Stevens — Come on! Feel the Illinoise! Part I ]

Taks! Taks! Taks!
Nevaru vairs normāli paklausīties Sufjan Stevens, jo ar viņa mūziku rodas pārāk spilgtas asociācijas.
Man no novembra līdz aptuveni janvārim bija viena čiepa. Viņa bija pilnīgi stulba, atceros, ka gadu mijas pasākumā viņa ar saviem stulbajiem izteikumiem iestarpinājās jau tā stulbā sarunā starp stulbiem cilvēkiem (tostarp un GALVENOKĀRT mani).
Bet katru reizi, kad klausos “Illinoise”, man prātā ienāk ļoti spilgtas bildes ar mūsu kopīgajiem piedzīvojumiem. Piemēram, decembrī, kad bija putenis, sals, utt., mēs dzērām bamsli (jo ko gan citu mēs varētu dzert) Āgenskalnā pie arodskolas. Tur arī palikām kādas 4 stundas, sadevušies rociņās un pilnīgā pipelē.
Tā nu mēs pavadījām tos divus, trīs mēnešus— dzerot un dzerot, un dzerot.
Laikam, beidzu ar viņu runāt, jo sajutos kā absolūta miskaste, kad pavadīju laiku ar viņu. Tiešām bija traki! Tagad, uz to atskatoties, saprotu divas lietas:
1. Vajadzēja klausīties draugos un netusēt ar viņu. Man kāds tajā laikā diezgan tuvs draugs teica, ka viņa ir pilnīga miskaste un es varu ko labāku sazīmēt. Bet nu vot kā neklausījos šajā viedajā padomā.
2. Man bija daudz labākas lietas par viņu tajā mirklī. Es nedomāju kaut kādas čiepas vai meičas, bet vispār— man bija daudz ko darīt, un viņas dēļ to neizdarīju.
Ātrais Zēn’, kādēļ par šo stāsti branča skvadam un pārējiem cibotājiem?
Ā!

Es pirms 3 minūtēm viņai uzrakstīju, vai viņa tuvākajā laikā negrib ieķert aliņu.

Hmmm....

4 comments|post comment

Mīkstais! [16 Jun 2018|11:16am]
[ mood | confused ]

Bāc! Neveiksme! Sistēmas kļūme!
Kādu laiku jau spļauju laukā rasu un etniskā naida pantus. Vienu pēc otra. Diršos par nēģeriem, žīdiem, ruskijiem.
Bet nekad nedomāju, ka dievi man par šo atmaksās.
Tā nu ir sagadījies, ka man jāstrādā kolektīvā ar vairākiem krievu tautības pārstāvjiem. Un šis lēnām grauj manus uzskatus par šo konkrēto tautu. Nevar taču būt tā, ka mana jaukā kolēģīte, kura visu laiku prasa, vai man viss kārtībā, vai man kā palīdzēt, ir KRIEVS. Nu nē!
Lai gan vakar man nācās krievu tautības viesiem pusstundu skaidrot, kādēļ nevajag čamdīt un taustīt aprīkojumu, kas ir tūkstošiem eiro vērts.
Kas notiek? Vai man sirsniņa pārāk mīksta?

2 comments|post comment

Tepat viss notiek [15 Jun 2018|12:40am]
Tik tikko mikriņā satiku vienu pazīstamu puisi. Viņš pateica interesantu novērojumu: “pēdējā laikā jūtos tukšs.”

Tukšuma sajūtu izjūtu bieži. Visvairāk, kad ķermenis un prāts netiek nodarbināti. Es saprotu tos, kuri saka, ka nejūtas nekā, jo man arī tā ir bijis.
Kaut kāda sajūta, ka tu klīsti pa visumu. Tavām darbībām nav ne jēgas, ne seku. Nezinu, moš stulbi izklausās, bet esmu arī daudz domājis par to, kā paārtraukt šīs mocības.
Atbilde: smags darbs
Bet, ja tas nepalīdz, ir jākustās. Visu laiku jāmaina vide un apkārt esošie.
Šajā sakarā daudz “Unabomber” teiktajam piekrītu. Mēs esam tikuši pārāk tālu attīstībā, lai nejustu sekas.

Maļu uz apli. Uz apli vien, uz apli vien
1 comment|post comment

Antisociālais kroplis [14 Jun 2018|01:34pm]
Kaut kā nu tā sanāca, ka lielāko daļu savas dzīves esmu bijis visai kautrīgs. Man jau kopš kaut kādiem bērnudārza laikiem ir bijušas problēmas komunicēt ar citiem. Cik atceros, vienmēr man ir bijusi neizpratne par sociālām situācijām. Nevaru teikt, ka biju viens no tiem “omg i’m so awkward!” tipiem, bet pat bērnībā man ļoti patika pasēdēt vienam un kaut ko palasīt vai paķēpāt.
Man šķiet, ka šo arī mani vecāki ļoti labi saprata. Bija reiz tā, ka sēdēju pie galda un, kā jau piecgadniekam pienākas, kaut ko ķēpāju uz papīra. Manus vecākus satrauca divas lietas:
1. Tas, ka, ķēpājot kaut ko uz papīra, ar sevi sarunājos.
2. Tas, ka zīmēju Kristus krustā sišanu. Lai gan šis ir saprotami, jo baznīcās biju saskatījies gleznas.
Bija arī tā, ka reiz vecākiem rādīju savus ķēpājumus. Ja pareizi atceros, tur bija no grāmatas nozīmēta mašīna. Kad vecāki sāka tipisko “cik skaisti, malacītis”, es paņēmu melnu krītiņu un visu pārkrāsoju.
Bieži bēdājos, jo man šķiet, ka man nav bijusi tāda forša bērnība. Līdz skolas vecumam negāju ciemos pie neviena, un pat skolas vecumā pēc stundām neko daudz nedarīju, arī vasaras pie omammas pavadīju.
Es jau nesūdzos, daudz laba man no tā arī ir nācis. Piemēram, man šķiet, ka diezgan labi saprotu, kādi ir cilvēku mērķi, ar mani runājot.
Tie laiki gan, man šķiet, ir pagājuši. Diemžēl vai par laimi apstākļi man piespieda komunicēt un pārvarēt savas robežas sociālajās prasmēs.
Taču tagad, kad studijas universitātē sākas pēc tikai 3 mēnešiem, man atkal parādās nelielas bailes un ierobežojumi.
Kādēļ šo rakstu? Ā, pavisam garlaicīgi — kolēģe tīrā latviešu valodā uzdeva pavisam vieglu jautājumu, un es domāju, ka viņa mani cenšas izjokot. Kaut kas tajā nebija.
Labi, may gods bless you!
Peace!
1 comment|post comment

Klausos tikai Bītlus! [13 Jun 2018|11:09am]
Ik pa laikam nākas satikt cilvēkus, kuri patiešām uzskata, ka mūsdienu mūzikā nav nekā laba (vai arī, ka lielākā daļa mūzikas ir “sūds). Godīgi sakot, es arī ilgu laiku uzskatīju, ka mūsdienu mūzika sūkā līku krānu. Tajā laikā daudz klausījos Black Sabbath, Love, Eric Clapton utt.(un atzīstu, ka ik pa laikam vēl tagad ieslēdzu un paklausos “Master of Reality” vai “Never Say Die”) . Taču kaut kādā mirklī sapratu, ka es nevaru šo mūziku klausīties visu savu mūžu un tā nu sākās mani muzikālie meklējumi.
Atceros, ka tajā laikā pieturējos pie uzskata, ka rokmūzika “nomira” 90. gados un viss, ko tagad izdod kā roku drīzāk ieliekams kategorijā “pops/poproks”. Tad kaut kā pavisam nejauši uzgāju Swans albim “To Be Kind”. Tas bija un ir viens no maniem all-time favorītiem. Tas ir ne tikai piemērs labai mūsdienu rokmūzikai, bet arī pamatīgi eksperimentāls albums. Es tiešām kaifoju katru reizi, kad M. Gira bļauj “Bring the Sun!!”.
Arī pret hiphopu un repu man bija visai nosodoša attieksme, man likās, ka reps ir tāda trula padarīšana. Bet, iespējams, 2016. gadā es sāku pamatīgi aizrauties ar hiphopu un repu. Ievads hiphopā man bija diezgan smieklīgs, proti, vēl pirms 16. gada daudz un dikti klausījos visus Death Grips albjus pēc kārtas. Savukārt ar repu stāsts ir nedaudz cits. Es apzināti izvēlējos sākt iepazīt šo mūzikas žanru. Pirmais repa albums, ko noklausījos no Α līdz Ω, bija Milo albums “So the Flies Don’t Come”. Jāsaka, ka man jau ar pirmo dziesmu tas ļoti iepatikās. Tas arī sagrāva manus priekšstatus par to, ka nēģeri nav spējīgi uz poētismu utt.. Protams, nevar nepieminēt arī Kendriku, jo viņš tomēr ir viens no, ja ne pats svarīgākais šīs desmitgades reperis. Lai gan man patīk viņa “To Pimp a Butterfly”, man daudz spēcīgāku emocionālu reakciju rada albums “good kid, m.A.A.d city”. Atgriežoties pie hiphopa, man šķiet burvīgs hiphopa duets Shabazz Palaces un viņu pēdējie divi albumi ir tiešām baudāmi. Daudz sliktu var teikt par 2017. gada Skaņu mežu, bet viņu koncerts man tiešām likās ļoti labs.
Arī pops ir daudz laba. Protams, varu piekrist, ka tas, ko var klausīties pa EHR, ir kaut kāds žīdmasonu radīts propogandas ierocis vai, ja ne tas, tad vismaz izcili garlaicīga mūzika. Taču pops mūsdienās tiek, cik saprotu, nošķirts no termina “popmūzika” jeb populārā mūzika. Arī šis žanrs ir gana plašs, piemēram, izcili piemēri popam ir LCD Soundsystem, Animal Collective, Gorillaz.
Tā, lūk! Tas ir mans ašais viedoklis par moderno mūziku. Protams, der atcerēties, ka es NEESMU pabeidzis konservatoriju un šis ir tikai mans viedoklis.
Miers uz Zemes, cilvēkiem labs prāts!
4 comments|post comment

Arca [05 Jun 2018|10:10pm]
Bļe! Es dievinu Arca ! Man pat pohuj, ka viņš ir pediņš! Man šķiet, ka nav cita tāda izpildītāja, kura mūzika man radītu tādas pašas sajūtas. Manuprāt, labākie viņa albumi ir tieši divi jaunākie - Arca un Mutant. 
Atceros, kā pirmo reizi klausījos viņu. Tas bija 2017. gada aprīlī, [info]atraiszens2003 bija pūtis un dzēris visu vakaru/nakti un knapi nākamajā rītā tika mājās. Es skaidri atceros, ka, mikriņā braucot, centos neizdarīt divas lietas:
  1. Neizvemties
  2. Nenomirt
Kad biju nonācis mājās, centos aizmigt. Protams! Protams, ka pēc tādas pūšanas ne miņas no miedziņa, ko tik ļoti kāroju. Tā vietā ar sakostiem zobiem centos paklausīties kādu mūziciņu. Pirmais, ko Spotify ieteica bija Arca - Arca  . Tā nu gulēju, klausījos avangardisku elektrooperu spāņu valodā. Tikai pēc 12 stundām sapratu, ka kaut kur starp 5. un 6. dziesmu biju aizmidzis. Lūk, tā!
Tādēļ tagad, kad jūtos slikti klausos Arca - Arca , bet, kad labi Arca Mutant.

Ja, nu, hujzin, ko es te maļu. Vienkārši gribas padalīties ar emocijām. Jau nedēļu nesanāk normāli ar draugiem parunāt par emocijām. Veh!

Shalom!
1000000!
4 comments|post comment

Jau atkal [24 May 2018|09:09pm]
BĻEĢ! Kas tas ir?! Atkal manā mājā runā KRIEVU valodā! Tas vairs man nešķiet normāli, jau otro dienu pēc kārtas. Man sāk likties, ka tā jau ir kāds sods no dieviem. Šoreiz gan tas ir kaimiņš- krievs, kurš ar ģimeni regulāri braukā uz Rossiju. Laikam, ka šis krievs ir mazgāts un nelamājas, tomēr nesaprotu, kādēļ visi krievi visu laiku bļauj. Es saprotu, ka tā ir daļa no mentalitātes, bet TIEŠĀM!!! krievi nevis runā, bet bļauj. Man ir pazīstama meitene, kura gandrīz vai mitra paliek, kad kāds viņai nolasa kādu dzejoli krievu valodā. Un to es vispār nesaprotu, nezinu, kā var iedomāties, ka krievu valoda ir skaista.

Tie ir tikai mani divi zelta dukāti. No hate.
Peace be upon ye, earth dwellers!
1 comment|post comment

Vai kādam vēl ir bijuši šādi murgi? [23 May 2018|06:14pm]
‪Šonakt murgoju, ka manā mājā vairāki vīrieši sarunājas krievu valodā.‬
‪Pats sliktākais bija tas, ka bija rīts un nemaz tajā mirklī nebiju aizmidzis. Patiešām! Manā mājā bija 4 nemazgāti krievu strādnieki, kuri ‬visu atlikušo dienu raka bedres un skaļi lamājās.
3 comments|post comment

Izklaides [20 May 2018|07:02pm]
Tie, kuri mani pazīst ilgāku laiku, zina, ka esmu sadomazohists. Ne gluži kaut kādā seksuālā, deģeneratīvā veidā, bet drīzāk vispārējā attiecību jebkuru cilvēku attiecību līmenī. Bieži arī nodarbojos ar sadismu psiholoģiskā veidā, iespējams, tādēļ, ka fiziski mūsdienu sabiedrībā nav pieņemts ietekmēt citus. Bet arī šo es daru tikai tādēļ, ka maldīgi domāju, ka zinu patieso pasaules kārtību.
Visvairāk man patīk sāpināt citus, bet arī sevis sāpināšanai nav ne vainas.
Piemēram, man ir radusies jauna izklaide. Vai drīzāk tieši pretējais. Nezinu

Kas tā ir? Ā, nu, pēdējā laikā man sanāk piedzerties diezgan bieži. Sekas šim ir neizturams vājums un galvassāpes nākamajā rītā. Tā vietā, lai lāpītos, gulētu gultiņā un lūgtu dievu palīdzību, es sevi smagi nodarbinu. Nu, labi, varbūt ne smagi. Bet es sev spiežu darīt kaut kādus uzdevumus, piemēram, šodien liku sev mācīties par ūdeņraža saitēm. Citreiz lieku sev veikt kaut kādus fiziskus darbus.

Tas, šķiet, ir mēģinājums atdalīt miesu no prāta. Nevaru teikt, ka tas izdodas, bet tas, man šķiet, ir labs pirmais solis, tiecoties pēc pašdisciplīnas.
Man arī vienmēr ir interesējis tas, cik tālu cilvēki ir spējīgi pārvarēt miesiskas vēlmes utt., piemēram, apbrīnoju mūkus, guru un citus sevi pārvarošus cilvēkus.

Gribējās padalīties, peace!
post comment

*** [17 May 2018|09:38pm]
Nežēlo brīvību par Latvijas dzīvību!

Fakti ir fakti.

Peace!
post comment

¿ɐɹɐʌz∩ [12 May 2018|08:25pm]
Saistīts ar manu pēdējo ierakstu ir jautājums par Uzvaras pieminekli. Tikko noskatījos RIGATV24 raidījumu par šo tēmu.
Man vienmēr Zanders ir licies simpātisks kungs, un pret Tatjanu Ždanoku man vienmēr ir bijis kaut kāds naids (viņas tumsonības un uzskatu dēļ).
3 comments|post comment

09.05. [11 May 2018|06:46pm]
[ music | Horst Wessel Lied ]

Devītais maijs ir viens no tiem sarežģītajiem datumiem, par kuriem bļaujam no visām malām uz tiem, kuriem nepiekrītam. Jāatzīst, arī es esmu tikai cilvēks, daudz esmu kļūdījies un daudz vēl kļūdīšos, taču šis pasākums, kas katru gadu notiek Āgenskalnā, man rada tik spēcīgas sajūtas, ka nevaru kaut ko neuzrakstīt.
Pirmkārt, ir jāsaprot, kādēļ kaut ko svin. Manuprāt, iemesli svinētājiem ir dažādi.
Es teiktu, ka pieminēt mirušos ir ļoti svarīgi. Neko sliktu nevaru teikt par tiem, kuri noliek ziedus, lai pieminētu tos, kuri ir krituši. Atcerēsimie, ka starp "sarkanā karoga" cīnījās ne tikai krievi, bet arī latvieši. Aizliegt pieminēt aizsaulē aizgājušos sarkanās armijas biedrus būtu tas pats, kas 16. martā uzbūvēt sienu ap Brīvības pieminekli. Tajā pašā laikā vērot, kā (vecāka gājuma) krievu tautības ļaudis ar asarām acīs nesā padomju simboliku vai A3 formāta Staļinpapa fotogrāfiju, man šķiet atbaidoši. Tam gan Latvijā nevajadzētu notikt. Nezinu, vai arguments, ka "svin nacisma sakāvi" ir labs, jo Latvijai realitātē tas neko diži nemainīja. Gan Vācija, gan PSRS bija agresīvas okupantu valstis ar mērķi veidot "jauno pasauli".
Otrkārt, tas, ka ASV vēstniecība izsludina brīdinājumu nav normāli. Arī tā brīvā, demokrātiskā, eiropeiskā valstī nevajadzētu notikt. UN, man šķiet, ka tas ir indikators kādai citai problēmai - masu psihozei, ko izraisa šie svētki un to svinēšana.
Vai šos svētkus vajadzētu ierobežot? Vai mums ir pašiem jāmaina kaut kas domāšanā? Vai ir pienācis laiks genocīdam? Kurš un kad uzspridzinās Uzvaras pieminekli?
Tie visi ir jautājumi bez atbildēm. Racionālais prāts nevar turēt līdzi šiem svētkiem. Manuprāt, šiem jautājumiem ir jāpieiet absolūti avangardiski.

Bet ko tad es zinu? Es zinu, kā es jūtos. Neko diži vairāk.

Peace!

1 comment|post comment

/> [08 May 2018|10:34pm]
[ music | Dreamcrusher — ‘Myrtle Ave - Broadway’ ]

Pārvēršu skumjas dusmās.

post comment

Naids utt. [07 May 2018|05:45pm]
Nevaru teikt, ka ienīstu kādu konkrētu cilvēku grupu. Uzskatu, ka visi ir indivīdi ar brīvu izvēli pār savām darbībām, taču indivīdi mēdz veidot šīs grupas. Bieži vien tieši balstoties uz tautību, rasi, izcelsmi utt. Tāpat nenoliedzu, ka jūtu spēcīgu saikni ar to, ko sauktu par grupu “latvieši”.
Reizēm, kādu spēcīgu notikumu ietekmēts, es sāku just spēcīgas jūtas pret kādu cilvēku grupu. Šodien tā bija tauta. Šodien tie bija krievi.
I
Braucot darīšanās, klausos mūziku. Pēkšņi atskan lustīgais iphone zvanu signāls. Nezināms numurs. Pie tam stacionārs. Oho! Nu, tūlīt gan man kāda jauna sieviete stāstīs par dzimumlocekļa palielināšanas pumpjiem, mormoņu ticību, zivju eļļu un operatoriem. Nekā!
“Алло!”
Dzirdot šo, man vienmēr sāk mutuļot asinis. Atbildu latviešu valodā. Saruna noslēdzās ar teikumu “ты знаешь, что русский язык- международный язык?”
Taisnība jau ir, bet nahujam tu ar mani runā krieviski Latvijā? Es saprastu, ja es pats vēlētos uzsākt sarunu krieviski. Pat, ja tev slikti ir ar to latviešu valodu, pamēģini! Mani vienmēr priecē tie “maisiņš vaig?” tipa teicieni, jo tas parāda, ka cilvēks cenšas. Tas ir cienījami.
II
Pēcāk dodas pastaigā. Klausos mūziku. Man garām brauc mašīna, vadītāja logs atvērts. Melns “Mercedes”. Ne no kā uz mani caur šo logu tiek rādīts vidējais pirksts. Pasmejos. Mašīna iegriežas un apstājas pie kāda labi zināma nama. No tās izkāpj divi kungi un sāk uz mani bļaut par to, ka esmu pidars, lohs utt. Bet visvairāk mani nokaitināja tas, ka mani nosauca par “gansu”. Ja visu pārējo varu tolerēt, tad šo nu noteikti nē.
Naidu nevar uzvarēt ar mīlestību. Zobs pret zobu, acs pret aci. Šie cilvēki visai krievu tautai rada sliktu imidžu, un pats sliktākais- šādi ļaudis sastāda lielāko daļu krievu Latvijas iedzīvotāju. Šo cilvēku dēļ būtu gatavs pat iet Igora Šiškina ceļu.
Kā vienmēr, tikai novērojumi. Novēroju kā apkārtējo vidi, tā arī emocionālās atbildes.
Peace!
3 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]