ātrais zēns ([info]atraiszens2003) rakstīja,
@ 2019-02-12 20:58:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Reliģija
Svētdien biju uz dievkalpojumu ar tēvu un brāli. Novērojums: pēc tam jutos pacilāts un enerģisks, protams, jā, reliģiskais rituāls utt., fedora tipperi var nekomentēt, bet šis rituāls man sagādāja kaut kādu prieku, kas nebija tiešs. Žēl, ka baznīca (it īpaši viena patiesā- katoļu) nav aktuāla.
Es jūtos nedaudz dkaudīgi par to, ka es nedzīvoju tādu dzīvi, kā mana klasesbiedrene E., kura uzreiz pēc izlaiduma saprecējās ar džeku no savas draudzes, plāno taisīt ģimeni, nedzer utt., viss tādēļ, ka viņai primārais ir sava reliģija. Viņa gan starp adventistiem.
Es tādā ziņā jūtos kā sabiedrības pabira- katru otro dienu čē, it kā mācos, pat neslikti, bet es no dzīves negūsti tādu piepildījumu.
Neesmu laimīgs.
Paldies, sīrupiņ,
D.

P.S. derīgi piebilst, ka esmu uzaudzis un dzīvoju katoļu ģimenē.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2019-02-18 20:17 (saite)
Kad pirms gada lieldienās ar vecmāmiņu biju baznīcā un arī sajutos labi, es to sev skaidroju ar to, ka beidzot darīju kaut ko ne sev (nesavtīgi?). Zinu, ka tas varbūt no malas izklausās pārāk kruti un ka nesavtīgi ķipa nav iespējams, bet tieši tā es tobrīd jutos. Ka to man toch nevajag, bet tāpat aiziešu. Nedomāju, ka es kaut ko no tā dievkalpojuma dabūšu. Ziedoju savu laiciņu un dabūju pretī labu jušku

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?