Kad pirms gada lieldienās ar vecmāmiņu biju baznīcā un arī sajutos labi, es to sev skaidroju ar to, ka beidzot darīju kaut ko ne sev (nesavtīgi?). Zinu, ka tas varbūt no malas izklausās pārāk kruti un ka nesavtīgi ķipa nav iespējams, bet tieši tā es tobrīd jutos. Ka to man toch nevajag, bet tāpat aiziešu. Nedomāju, ka es kaut ko no tā dievkalpojuma dabūšu. Ziedoju savu laiciņu un dabūju pretī labu jušku