Žans Bodrijārs, viens no ievērojamākajiem franču 20. gadsimta filozofiem, savā 1983. gadā publicētajā grāmatā (spied, lai izlasītu grāmatu) "Simulacra and Simulation" secināja, ka sabiedrība ir tiktāl piesātināta ar simulakriem un cilvēka dzīve - ar sabiedrības konstrukcijām -, ka jebkāda nozīme zaudē jēgu savas bezgalīgās mainības dēļ ("all meaning was becoming meaningless by [simulacrum] being infinitely mutable"). 

Sākumā teorija, pēcāk mani secinājumi.

Simulācija - process vai stāvoklis, kurā reālas darbības un procesi tiek aizstāti ar to imitācijām un tēliem, padarot robežu starp patieso un mākslīgo neizšķiramu.

Simulakrs - tēls, kopija vai zīme, kas vairs nekopē reālu objektu, bet gan pastāv kā neatkarīga, pašradīta "realitāte" bez saiknes ar oriģinālu. 

Bodrijārs šo fenomenu, kur simulētā lieta/ideja/tēls jeb Kopija rodas PIRMS pašas realitātes/jēgas un tāpēc spēj aizstāt PATIESO, objektīvo realitāti, nosauca par "simulakru precesiju". Izmantojot par piemēru situāciju ar 2 āboliem - īsto un vaska, izdalīsim 4 filozofa secinātās simulakra procesijas fāzes, kur katra tālākā fāze zaudēs savu sasaisti ar simulētā objekta sākotnējo jēgu.

Tātad. Divi āboli = viens īsts, otrs vizuāli perfekts vaska veidojums. Zemāk tiks aprakstītas 4 simulakra procesijas fāzes - sākot no reāla objekta reprezentācijas, beidzot ar kļūšanu par pašas realtitātes avotu.

1. fāze: Realitātes atspulgs. Šajā posmā tēlam vai objektam ir tieša, reprezentatīva saikne ar realitāti. Vaska ābols ir veidots, lai precīzi kopētu dabas radītu ābolu. Tas ir labas ticības tēls - tas neslēpj, ka mēģina būt īsts ābols, un mēs, to redzot, uzreiz saprotam. Redzam skaidru atsauci uz oriģinālo dabas objektu. Tā ir vienkārša imitācija jeb reprezentācija. 

2. fāze: Realitātes slēpšana un sagrozīšana (ļaundabīguma elements). Šeit tēls sāk maskēt realitāti. Piemēram, ja kāds restorāns skatlogā izvietotu šādus vaska ābolus, lai radītu ilūziju, ka viņiem ir pieejami perfekti, svaigi augļi, lai gan patiesībā virtuvē visi āboli ir sapuvuši vai to nav vispār. Šajā fāzē vaska ābols jau sāk spēlēt dubultu spēli - tas slēpj patieso realitāti. 

3. fāze: Realitātes neesamības slēpšana (Simulācijas sākums). Šajā posmā tēls slēpj to, ka oriģināla vispār nav. Iedomājies, ka selekcionāri un dizaineri izveido ideāla "ābola" 3D modeli, kuram nav nekā kopīga ar reālajiem, šķībajiem un tārpu grauztajiem āboliem dabā. Pēc šī modeļa tiek saražoti miljoniem vaska ābolu. Šajā fāzē vaska ābols vairs nekopē konkrētu dabas objektu - tas kopē ideju par ābolu, kas dabā nemaz neeksistē. 

4. fāze: Tīrs simulakrs (Hiperrealitāte) Šeit tēlam vairs nav absolūti nekādas saiknes ar jebkādu realitāti. Tas ir kļuvis par savu paša realitāti (hiperrealitāti). Lai tavs vaska ābols kļūtu par tīru simulakru pēc Bodrijāra, situācijai vajadzētu izvērsties šādi:

Cilvēce ir tik tālu attālinājusies no dabas, ka visi īstie ābeļdārzi ir izzuduši un aizmirsti. Sabiedrība pazīst tikai un vienīgi rūpnieciski ražotus vaska un plastmasas ābolus, kas kalpo kā dizaina elementi un statusa simboli. Cilvēki diskutē par to, kurš vaska ābols ir "autentiskāks" (balstoties uz zīmolu vai spīdumu), pilnībā neapzinoties, ka sākotnēji ir eksistējis kaut kāds bioloģisks auglis, kas auga kokā un puva. Tēls ir pilnībā aprijis un aizstājis realitāti.

Mēs pilnībā esam noslēguši jaunā īso dopamīna šļācienu laikmeta pirmo desmitgadi (padsmitgadi drīzāk). Atpakaļceļa nav, jo šīs lielās shēmas ēnā ir izaugušas divas bērnu paaudzes - cilvēku kopas, kuriem korporācijas un aģenti caur noteiktiem komunikācijas atzariem, mesidžiem, utt. liek justies tā, ka viņi Kaut Ko Dara Lietas Labā. Nē, nē, nē, nē, nē. Viss ir otrādāk nekā tev liek noprast. Tevi dara, kamēr tev liekas, ka tu dari. 

Vislielāko enerģijas potenciālu iegūst no idiotiem, kuri upurē sevi voluntāri un "dodas šauties pirmajās rindās" pēc pašu gribas - tie, kuri pirmie ziedos savu cilvēcību, lai mēs varētu labāk simulēt viņus nākotnē; vai simulēt to, ka simulējam viņus (patiesībā pohuj; tur jau tā lieta - pēc 4. fāzes tu vairs nevari noskaidrot patiesību). 

Mani neizbrīna nākotnes fakts, ka, ja es darbā nebūšu produktīvs, man sapņos biežāk rādīs kretīniska rakstura reklāmas, kuras būs atslēdzamas tikai ar mana AI dzīves/darba menedžera piekrišanu - un tā tiks dota tikai tad, ja es būšu paklausīgs strādnieciņš un krietns pilsonis globālajā 24/7 online/streamed/simulated sabiedrībā.

Vienīgais, ko cilvēki reāli vari darīt lietas labā, ir ar neprātīgu intensitāti lasīt, lasīt, lasīt, rakstīt, rakstīt, rakstīt un barot savas smadzenes, kā arī apzināt cīņu biedrus, kuri vēlas pieredzēt objektīvo realitāti, neskatoties uz to, ka tā sados pašiem pa dirsu (jā, tas būs ellīgs ceļojums - pārveidot sevi, balstoties uz jauno skaidro skatījumu - bet tas ir jādara, un, jo ātrāk sāksi, jo lielāka iespēja, ka savā īsajā vēžu sagrauztajā mūžā kaut ko arī paveiksi lietas labā). 

Izveidot ar domu biedriem komūnu ārpus pilsētas, kur jūs varat labāk īstenot savu realitātes izpratni - varat spēlēt "veco civilizāciju", kur cilvēki, attiecības, lietas, laika ritējums ir kā pirms milleniuma pasaulē, ko vēl nebija cauraudusi ekranētā realitāte, šķietamā realitāte, mākslīgi inscinēti sociāli kari starp atzariem, utt. Es tiešām, tiešām neredzu citu variantu (neizskatu alternatīva simulācijas burbuļa izveidi, jo viss fokuss uz avotu). 

Bēgšana no šīs jaunās realitātes būtības pa krāšņās un 24/7 nomodā esošās pasaules nomalēm nevienu nav pestījusi. Nebeidzami maniuplējamā laikmetā. Laikmetā, kur galvenā valūta ir tava uzmanība un no tevis nolaupītā dzīvības enerģija. Jo nolaupot tavu uzmanību pareizi, tu vari attapties, ka visu savu dzīvības enerģiju atdod sūda brāļiem. 

Ja viņi iztur pirmo emocionālo spriedzi un spēj redzēt cauri šai samākslotībai, es viņus pieņemu klubiņā. Ja ne - viņi var iet bekot.