Man ir tāda sajūta, it kā es būtu viņu nogalinājis. Navigatrises balss gan jau ka man vēl sapņos rādīsies. Kā nekā desmitiem tūkstoši kilometru kopā pavadīti jaukās sarunās. Nu labi - viņai bija savi niķi, bet man jau arī...
Viss. Man vairs nav auto. Nemaz. Nekāds. Pārdevu.
Nu nav jau jau tā, ka man tas auto būtu kaut kur pieaudzis, nu tur pie pakaļas vai sirds, bet tāda dīvaina sajūta tomēr ir. Tāda tukšuma sajūta.
Un vēl ir sajūta, ka šis ir īstais brīdis, lai skatiītos uz Munka "Kliedzienu". Braukšu ka nu labāk uz Parīzi. Viņa nekad tā īsti tur nebija bijusi. Mana Navigatrise....