artija ([info]artija) rakstīja,
@ 2006-08-27 11:33:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
par to pašu...
ne par seksu - par audzināšanu un mācīšanu. cik daudz mums ir tiesības līst otra dzīvē un mācīt viņa bērnus un vai vajag to darīt vispār? un ja vajag - kāda brīdī un kādā izpildījumā? vai tas ir gana taktiski un vai gadījumā šadā brīdī mēs neaizskaram mammas/lauvenes jūtas? Vai mēs varam mērīt visu pēc vienas mērauklas, kas ir subjektīvi pareizā? vai ir kāds, kurš visu zina labāk?

vai tā ir? un vai tieši tas, ko mēs zinam ir pareizākais? un - vai mūsu padoms vienmēr ir vietā un laikā?


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]raaha
2006-08-27 14:13 (saite)
viss sākas ar pašvērtējumu un to, cik tuvu "sāpīgajai vietai" trāpa.
par to pašu... līdzībās (piedod par atklātību).
Bija mana pirmā bērna 19.tā diena un mums bija kristības. Mana mamma pie galda paziņoja, ka man esot jāpavingro, jo presīte izskatoties ļumīga. Tai brīdī nesapratu- attaisnoties ar to, ka esmu tikko dzemdējusi bērnu, vai apraudāties visu viesu klātbūtnē.
Lieki piebilst, ka arī pēc gandrīz 4 gadiem tas sāp. Un nelīdz vairākkārtēji atgādinājumi sev, ka a) viņa gribēja tikai labu, b) - tā tak ir mana mamma, kurai arī ( teorētiski) kā tuvam cilvēkam ir tiesības izteikties par savu bērnu, c) -viņa pati nav lielā sajūsmā par savu presīti, tādēļ viņai tas šķiet tik "traucējoši" citiem...

Tomēr zelta likums, ka diena ir tik smaga, cik tu to padari, arī darbojas....

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]artija
2006-08-27 18:40 (saite)
nus, sāp, ja tu saproti, ka tavu bērnu salīdzina - un neder tas, ka visi nav vienādi...es zinu, ka mans bērns, kurš man ir labākais, nekad nebūs citiem gana labs, jo....ir daudz jo...

nav perfektu bērnu, vecāku, draugu, mīļoto, darbu, utt........un ir daudz lietu, ko mēs nevaram ietekmēt, mainīt, labot...ir lietas, kas jāpieņem -

man arī drīz pēc bērna teica, ka jāiet sportot - un es to izdarīju tad, kad to sapratu pati un vajadzēja man...jo atkal - nav vienādu grūtniecību, dzemdību, pēcdzemdību figūru, utt... un paliek atklāts jautājums, vai būdami pilnīgi perfekti (cenšoties pāri līķiem tādi būt), mēs neaizmirstam par sirsnību, mīlestību, pieņemšanu?...un kāds noteikti šeit teiks, ka tā ir slēpšanās no patiesības, vai tās noliegšana, ka pieņemšana ir nepareizi un vienmēr jācīnās....

man tikai brīžos, kad kāds atkal kādu cenšas mācīt, skolot, izglītot, parādīt pareizo virzienu - gribas pajautāt - vai tev pašam izdodas? vai tu esi pareizs? kas mēs esam, lai mācītu citus? var mācīt, ja zina, nevis - ja tikai ir dzirdējis, ka tā dara, vai tad nē?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]fleur
2006-08-27 17:02 (saite)
nu vienmēr jau var izvēlēties variantu - ignorēt citu bērnus. Bet piekritīsi, tas Tevi arī kaitinās.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?