viss sākas ar pašvērtējumu un to, cik tuvu "sāpīgajai vietai" trāpa.
par to pašu... līdzībās (piedod par atklātību).
Bija mana pirmā bērna 19.tā diena un mums bija kristības. Mana mamma pie galda paziņoja, ka man esot jāpavingro, jo presīte izskatoties ļumīga. Tai brīdī nesapratu- attaisnoties ar to, ka esmu tikko dzemdējusi bērnu, vai apraudāties visu viesu klātbūtnē.
Lieki piebilst, ka arī pēc gandrīz 4 gadiem tas sāp. Un nelīdz vairākkārtēji atgādinājumi sev, ka a) viņa gribēja tikai labu, b) - tā tak ir mana mamma, kurai arī ( teorētiski) kā tuvam cilvēkam ir tiesības izteikties par savu bērnu, c) -viņa pati nav lielā sajūsmā par savu presīti, tādēļ viņai tas šķiet tik "traucējoši" citiem...

Tomēr zelta likums, ka diena ir tik smaga, cik tu to padari, arī darbojas....