nus, sāp, ja tu saproti, ka tavu bērnu salīdzina - un neder tas, ka visi nav vienādi...es zinu, ka mans bērns, kurš man ir labākais, nekad nebūs citiem gana labs, jo....ir daudz jo...

nav perfektu bērnu, vecāku, draugu, mīļoto, darbu, utt........un ir daudz lietu, ko mēs nevaram ietekmēt, mainīt, labot...ir lietas, kas jāpieņem -

man arī drīz pēc bērna teica, ka jāiet sportot - un es to izdarīju tad, kad to sapratu pati un vajadzēja man...jo atkal - nav vienādu grūtniecību, dzemdību, pēcdzemdību figūru, utt... un paliek atklāts jautājums, vai būdami pilnīgi perfekti (cenšoties pāri līķiem tādi būt), mēs neaizmirstam par sirsnību, mīlestību, pieņemšanu?...un kāds noteikti šeit teiks, ka tā ir slēpšanās no patiesības, vai tās noliegšana, ka pieņemšana ir nepareizi un vienmēr jācīnās....

man tikai brīžos, kad kāds atkal kādu cenšas mācīt, skolot, izglītot, parādīt pareizo virzienu - gribas pajautāt - vai tev pašam izdodas? vai tu esi pareizs? kas mēs esam, lai mācītu citus? var mācīt, ja zina, nevis - ja tikai ir dzirdējis, ka tā dara, vai tad nē?