devos uz terapiju ar domām par to, ka bieži jūtos neredzama
terapeits vēl nebija ieradies, durvis aizslēgtas, sāku lasīt kolēģes rakstu Satori
paiet minūtes
izeju ārā un saprotu, ka nav škiltavas
teorētiski, nav jau arī laika cigaretei, tāpēc zvanu terapeitam
bez atbildes

es ceru, ka ar viņu nav nekas slikts noticis

biju tak plānojusi, ka te izrakstīšu savas dusmas, bet, kā jau mēdz būt, plānoto pārspēja citas prioritātes, - darbs, fiziskā veselība un vēlme atslēgties no sevis.

gaisā jau brīžiem jūt puvušu ābolu smārdu, pludmalē aug sēnes un salidojuši arī ar ūdeni mazāk saistīti putni, lai mielotos ar ausaino aurēliju līķiem un citiem jūras atraidītajiem organismiem. lapkritis, skolnieki un jauni ārzemju studenti ielās, pārējais pa vecam. esmu kļuvusi spītīgāka un tas priecē, - labs dzinulis pastāvēt par sevi. vēl nesen terapijā pieminēju atmiņas no saviem dumpinieciskajiem tīņu gadiem, kad nebija tik daudz kauna, paškritikas un kūtruma. un tad bija labāk, bija vairāk brīvības. toreiz nebija nekā, ko būtu bail zaudēt. tagad ir augusi atbildības sajūta gan pret sevi pašu, gan pret dažiem citiem, tāpēc nevar pilnībā zaudēt kontekstu, jāietur zināmas vadlīnijas dzīves izvēlēs. un manas izvēles ir ok, mani priecē, cik daudz durvis vēl ir atvērtas, cik daudz dažādas iespējas vēl paveras priekšā. daļa no tā ir veiksme, daļa ir bijis man spīts.


esiet spītīgi, spītējiet un smaidiet.

iepriekšējā ieraksta atsaucīgie komentāri mani priecīgi pārsteidza, pat terapijā pieminēju, runājot par uzmācīgo vēlmi uzrakstīt vēl. laikam jau tā ir, ka pierakstītas domas ir iespēja objektīvāk novērtēt. un domas par aizgājušo māti man ir daudz. tās mani priecīgi nepārsteidz.

šo rakstu mājupceļā no jauniegūtā darba. darbs dzimtajā pilsētā un man mīļā sfērā. kad izturēju konkursu, gandrīz raudāt sāku, bet nevarēju, jo sēdēju iepriekšā darbavietā, kas bija labdarības veikalā un pusotra mēneša laikā jau paguva mani nomocīt.

sanāca pauze starp abiem darbiem ar sen ieplānotu atvaļinājumu Krētā, lai nosvinētu pusapaļo jubileju. dienā, kad mani un mīļoto pamodināja baisa zemestrīce, mani sazvanīja māsa, kurai arī par jauniegūto darbu pastāstīju, par to, cik laimīga par konkursa rezultātiem biju. viņas atbilde visus priekus mazliet sabojāja: “tas drošvien dēļ uzvārda”. un, nē, neesmu radusi viņai stāstīt savus pārdzīvojumus, es vairāk uzklausu. un viņa ir gājusi cauri vairākiem elles lokiem, tāpēc nespēju pat dusmoties. vienmēr esmu klusi pārsteigta par to, ka viņa dragā uz priekšu un sasniedz savus mērķus. viņa, protams, precoties savu uzvārdu nomainīja.

atgriežoties pie komentāriem, “mūsu ir daudz” ir viens no dzinuļiem, kāpēc jūtu vajadzību dalīties savā pieredzē. pati sekoju jūtūba kanālam, kur ļaudis dalās ar saviem stāstiem un tas palīdz. gan dažādie scenāriji un to risinājumu veidi, ieteikumi. un kopējais atbalsts.

labi, tūlīt jau Rīga, jāripo uz terapiju. man ir padomā reiz pa reizei šeit aprakstīt epizodes no bērnības, kas mēdz uzpeldēt atmiņā.

un paldies par atbalstu, jūs esat neticami jauki!

izveidoju jaunu kontu, kas bija jautri, bet sapratu, ka nav jau baigās jēgas slēpties.

priekš kam? - jautājums, kas bieži palīdz piezemēties.

man riebjas mans uzvārds, jo tas asociējas ar manu māti un nav grūti no internta iegūt apstiprinājumu par mūsu saikni. tikko sāku jaunas darba gaitas un tas atkal seko līdzi. gribu nomainīt uzvārdu, bet tēva uzvārds nav radikāli labāks variants un nezinu cik tālu radurakstos varu iet.

Vasariņa skan jauki
Grabovska laikam ne tik ļoti

taču būt kāda paēnā ir vissliktāk. it īpaši, ja tas neļauj darīt.. nu.. neko, jo asociācijas. no to apbrīnotāju, mīlētāju puses, kuri cildināja un palika neizpratnē par izslavētās mākslinieces vientulību, kuri nepiedzīvoja ikdienišķi reālo viņas šķautni, kas nepaliks vēstures annālēs, šķiet traki, ka tā, - kā gan var vairīties no šī skaistā uzvārda? taču māksliniece sačakarēja savus bērnus un katru savā sevišķi unikālājā veidā, atstājot vismaz manī teju alērģisku reakciju pret savu vārdu.. tā visa ir daudz un smagi. no četriem bērniem esmu vienīgā palikusi ar šo uzvārdu un nezinu, vai jēga ar to tālāk iet. esmu dzirdējus daudzas stulbas lietas:

“Tev paveicies”; “Tu jau visu šo zini [literatūrzinātne]”; “Daudz jau noteikti pati raksti [dzeju]”.

un nē, ES NEESMU MANA MĀTE, tikai viņas palīgs, kad viņa piedzērusies nevarēja piecelties, nokritusi dzērumā uz ielas, kad delīrija trakumi centās pārliecināt, ka ir pasaules gals, kad gribēja pati sev padarīt galu, kad jaunās tūkstošgades sagaidīšanas naktī viņa nevarēja uzkāpt Gaiziņkalnā, dzēruma dēļ, un sagaidījām Jauno gadu kaut kur paugura vidū, tad ar brāļa palīdzību vedu viņu gulēt, man bija 9 gadi un brālim 13. vienmēr biju palīgs un vēl joprojām tāda jūtos, nedrīkstu teikt sliktu. manis nav, es esmu tikai palīgs, tikai kalpone, tikai meita.

pat tagad, kad viņa jau gadu kā ir mirusi, es dzīvoju ar šo uzvārdu, atmiņām un asociācijām, un nevaru tikt prom, ienīstu šīs saistības un cenšos pārgremot to visu, kam nācies iet cauri ar vēl ar nenobriedušu prātu, mācu sev, ka ne jau viss bija mana vaina, ne jau visi cilvēki ir tik vienaldzīgi un slikti. taču es vienmēr šaubīšos, vienmēr jutīšos kā tikai palīgs citu dzīvēs.

lietas, ko varu ietekmēt, norit labi, - tajās viss labi.
lietas, kas notiek pasaulē.. jāmācās nepārdōzēt, - dažbrīd novērsties un savākties priekš sevis.

un tad ir tās lietas, pēc kurām ilgojos, bet nevaru iegūt: vecāku mīļumu un gādību, ģimenes izbraukumus, ģimenes tikšanās, - ģimenisku siltumu. lauku mājas. vispār kaut kādas mājas, savas cilts bāzi. taču visvairāk man gribas vienkārši mammu un tēti.
"gribu kā citi"
gribētu draugus, kuri aicina darīt jaukas lietas. un man gribētos doties tiem līdzi.

par spīti karam, pandēmijai un piederības sajūtas trūkumam, esmu pārspējusi pati savus izaugsmes plānus, - sūdzēties varētu būt lieki. dzīvoju ērti, labi un mierīgi. mājās vienmēr sagaida kaķuminka un mīļotais dzīvesbiedrs. veselības stāvoklis optimāls un plānos vienmēr jauni mērķi.

tad ko darīt, kad sagribas mātes maigumu? kur var nopirkt kādu tēva gudrību?

  "Apturi Covid" aplikācija kopš piektdienas liek sēdēt mājās. un garlaicība noveda līdz vecajam inbox ēpastam, kur glabājas nepiedienīgas bildes. tās tolaik piecpadsmitgadīgajai man atsūtīja deviņus gadus vecāks vīrietis.

  tagad, ja kaut kur ieraugu viņu, paliek skumji. sveicināt pavisam vairs negribas. ainas no tām naktīm, kad man bija piecpadsmit, gribētos izoperēt no savas atmiņas. un vissmagākās ir tās dusmas, no kurām es nezinu kā tikt vaļā. dusmas par savu muļķību, dusmas par viņa nesavaldību, dusmas, ka neviens neiejaucās, kad būtu vajadzējis. protams, apgarotākie teiks, ka vajag piedot, piedot visiem iesaistītajiem, mācīties no kļūdām un dzīvot uz priekšu. varbūt vieglāk būs aizmirst.

tik plēš tos ceriņus vājprāta priekā
atgādina saulgriežu egļu psihozi

mani šovakar trīsreiz nošāva. Rumbulā
skarbi. taču mākslai vajag upurus

tika taisīta filma, tas bija gan interesanti, gan biedējoši, katrā ziņā, jautri

pamosties ziedu smaržas (jeb smaržu, jo dažādas) pilnā istabā ir neizsakāmi jauki!
sadāvināti gan augi podiņos, gan labi laika pavadīšanas atribūti, - Surgunta grāmata, kino biļetes, jauns vads ģitārai, burbuļaparāts, fotofilmiņa u.c. taču neticamākais ir tas, ka piepildījās garāmejoši izteiktā vēlme noskaidrot savu dns saturu.
neticami priecīga par visu, kas pēdējā laikā notiek, no sirds pateicīga visiem un lielajam visam :)

šodien tāda sajūta, ka drīz jau atkal būs vasara.
bērnībā tas nozīmēja, ka dienas pārsvarā tiks pavadītas pludmalē, tikai dzestruma dzīti dosimies mājās, un arī tad, par spīti, iesim basām kājām.

pēdējo gadu laikā aizvien vairāk patīk simetriskas sejas ar knapi nolasāmu nicinājumu izteiksmē
un turēties pa gabalu no tiem, stilīgajiem, lai to neizdibinātie tēli saglabātu visu simpātisko un pārcilvēcisko manā iztēlē

vakardiena, pēc pulksteņlaika, sākās jau Aleponijā. ciemojās patīkami ļaudis.
darbs beidzās, tam sekoja spilgtu sapņu nakts.
pirmdienas rīts sākās ar dzīvokļa īpašnieka ierašanos, viņš izlika naidīgo istabas īrnieci, man un blakus istabas iemītniecei bija jāparaksta liecība par visu pārdzīvoto jeb izlikšanas akts. un iestājās miers.
cauri dienai sarakstījos ar jau minēto Johanu. vienā dienā dzimuši, vēl aizvien dzīvojam liktenīgās paralelitātēs. perinam perināt randevū kaut kur starp Rīgu un Berlīni.
vakarā traucos uz Ugunsdzēsības muzeju. svinējām kikōnes grāmatas gaismā nākšanu ar mūziku, bildēm, atmiņām un banketu. izteikti dažādi ļaudis vienuviet, bet ar trauslu dzīpariņu kaut kā tomēr vienoti. kā tas mēdz notikt, jautrākais sākās, kad oficiālais bija beidzies un lielākā daļa aizdevusies. beigās jau pavisam mazā pulkā aizdevāmies vēl cituviet, skaisti savādā mīļumā noslēdzām vakaru.
mājupceļā bija jāiegriežas Aleponijā, lai paķertu aizmirsto lādētāju. taču kompānija atkal tik jauka, ka paliku vēl uz pāris glāzēm ūdens, pat aizdevāmies paēst. un zem spoža mēness, kad, pēc pulksteņlaika, jau ritēja šodiena, braucu ar riteni mājup, zinot, ka tur mani sagaidīs miers.

šorīt pamodos laimīga. tas tā nenotiek bieži. pat par spīti aizloga pelēcībai un fōnā vēl jūtamām paģirām. gultā man blakus, kā vienmēr, murrāja Koko, viņam blakus atvērta kikōnes "jūs kavējaties" ar visiem ievāktajiem autogrāfiem (Svena, Helēnas, brāļa, Haņina, Toma un pat Gaiķu Māra). par laimi, vēl nekavējos. pēc rīta rituāliem un pirms došanās uz lekcijām, paspēju vēl izlasīt dzejoli, kas miegā bija uzšķīries:

palodzes striptīzs paralizēts
mēnešu biljards parazitējošs
aizkaru nok-auts
uzčirkst vējā Augušais
un pa gaisu
aizsvilstu
aizsvilst-tu
tu

 Pēdējā laika problēmas ar sievieti, kura īrē citu istabu dzīvoklī, kur drīz jau būsim ar Koko nodzīvojuši gadu, tik ļoti izsita no sliedēm mani visu, no studijām, rūpēm par citām aktivitātēm, pat spēju empātiski komunicēt ar tuvākajām dāmām, ka tikai pēc pāris dienām, dažiem ezotēriskiem uzplūdiem un izšķērdīgu pilsētas izbraukāšanu ar riteni, - tagad, ar Robertu Džonsonu fōnā, sāku apjēgt lietas būtību.

Tas bija pirms, nu jau, teju laikam 5 gadiem, kad atgriezos Lionā no pāris mēnešu solo klejojuma pa Itāliju un ievācos ar Johanu, tālaika draugu no Vācijas, jaunā skvotā.

Pie blakus kaimiņiem notika lielā mājas iesvētīšanas balle, bet nolēmām pievienoties, kad būsim salabojuši bīdāmās durvis savā dzīvoklītī. Uzlikām fōnā, nezkādēļ, Fruščianti un darbojāmies. Bija visai skaļi. Taču, ņemot vērā ballīti turpat, pat neiedomājāmies, ka tas kādu varētu traucēt. Protams, ka traucēja. Protams, psihākais čalis dzīvoja zem mums. Protams, bija izlēmis nebalēties ar pārējiem.

Sākās viss ar durvju dauzīšanu. Johans jau devās to virzienā, kad durvis lidoja gaitenim pāri un iekšā iespērās Džuljians, vai kā viņu tur, vienalga, - apakšējais kaimiņš. Visnotaļ branga auguma, uzpumpējies industriālis, kurš uzreiz leca virsū Johanam, notrieca zemē, tad iespērās istabā, kur sastingusi stāvēju es.

Reti, bet jau iepriekš esmu izjutusi tāda tipa šoku, kad apjukumā nav iespējams saprast, ko darīt lietas labā, kad vari vien paraustīties, fiziskām briesmām tuvojoties.

Tā nu es noskatījos kā šis zvēriskā naida pārņemtais cilvēks, apakšbiksēs un zābakos vien, lidina uz visām pusēm mūsu tikko iekārtoto mājokli, šķaida pret sienām visu, kas pagadās pie rokas. Johans cenšas iejaukties, bet ātri tiek pieveikts ar visnotaļ smagiem spērieniem sejā.

Dzīvoklī ieskrien pāris draugi no ballītes, jo sadzirdēja troksni, centās runāt ar destruktoru, kaut kā nomierināt. Taču viss velti, viņš pat nepaskatās uz tiem, sāka tuvoties man. Esmu istabas otrā pusē, pret logu atspiestu muguru, viņš sāk brist pāri izpostītajam, aiz viņa kreisā pleca pārbijušies draugi kaut ko kliedz, aiz viņa labā pleca saļimis Johans ar asiņainu galvu uz grīdas. Es stāvu, man liekas, noteikti trīcu. Tobrīd koncentrējos uz bikšu sausuma saglabāšanu. Kad zvērīgās acis bija labi saskatāmā tuvumā, nespēju no tām novērsties. Viņš strauji atvēzēja savu labo roku, virs pleca saspringta trīcēja savilktā dūre, izspiestie locītavu kauli notriepti asinīm. Mazliet noraustos, bet saglabāju acu kontaktu. Likās, ka paiet mūžība, gaidīju un centos acīs varbūt ieraudzīt, ko viņš izvēlēsies darīt.

Viņš izvēlējās nolaist savu dūri, pagriezās un metās atpakaļ uz istabas otru pusi, tad sāka spārdīt laptopu, Fruščiante turpināja skanēt, kamēr aparāts tika izšķaidīts pavisam.

Likās, acumirklī ir beigusies vētra, visi vēl kaut ko bļaustījās, viņš atkliedza jau promejot.

Situācijas ne tuvu nav līdzīgas, bet traumu atdzīvina kaimiņienes naidīgums un tā pastāvīgais tuvums.

mūsdienu pasaciņa par princesi, kura no pašlepnuma uzcēlusi nevienam princim neuzvaramu torni, bet pati slēpjas šaurā nepārtrauktas sevis žēlošanas pagrabā. dažreiz, aplūkodama neaizslēgtās izejas durvis, princese apcer visu izsapņoto, jau pat pārsapņotu. taču viņa slinki paliek sēžam, iekārtojusies neērtā stūrī. prinči, viņas smalki ģenerētās trīsdimensiju projekcijas lamatu vilināti, reiz pa reizei, ejot garām tornim, izlemj pārbaudīt savus spēkus, domādami, ka tūlīt nocels sev sievu. dažreiz pat kāds nonāk dzīvībai bīstami augstu, taču princese ir parūpējusies, lai virsotne mirstīgajiem vispār nebūtu aizsniedzama. tikmēr viņa paliek pagrabā un apaug ar pelējumu. vai arī kaķu spalvām. nu, vienalga. taču viņa ir parūpējusies, lai visi prinči izdzīvo. pēc spēku izsīkuma, nolaidušies drošībā, tie parasti nolamājas, ja ir sapratuši, ka tas viss bijis velti. citi vien noskurinās vai kādu laiku vēl tic, ka būtu spējuši uzrāpties līdz pašai augšai, ja vējš būtu rāmāks utml. tad tie dodas tālākos piedzīvojumos. un tā paiet ziemas, un tā paiet vasaras.

saule jau gatavojās rietam, kad kundze negaidot izbrida no kāpām, steigšus nometa mantas uz soliņa, šnores neatsiedama, nomauca apavus, novilka zeķes, novilka bikses, jaka tika vilkta nost pāri galvai ar pusatvērtu rāvējslēdzēju, tai sekoja džemperis, viņa savāca drēbes murskulī, meta soliņa virzienā, nesagaidot to nolaišanos, jau skrējienā, tad pāri aļģēm, sasniedz vietu, kur ūdens līmenis ir līdz ceļiem un plunkš! viņa paplunčājas uz muguras, rokas, kājas mētādama, pagriežas uz punča.
domāju, ja nāks atpakaļ, pacienāšu ar tēju no termosa, turpinādama sūkt savu iesākto tasīti. kundze turpina plunčāties, dziļāk nebrizdama. uztinu cigareti. atnāk īsziņa un pamanu pulksteni, pārbaudu rokaspulksteni, un tiešām – laiks doties uz staciju. pavēroju apkārtni un saprotu, ka saule ar savu siltumu jau arī kādu mirkli ir prom, cigarete izpīpēta, bet kundze vēl ūdenī. virzoties uz taciņu, kas ved uz staciju, vēl pametu skatienu pār plecu, uztrauca rudens peldētājas fiziskais stāvoklis, bet viss lieliski – viņa jau palēkdamās tuvojās savām drēbēm.
pēc kādām minūtēm divdesmit es viņu pamanīju uz perona, pati sēžot stacijā, jo bija sācis salt, kad nokavēju iepriekšejo vilcienu ar mazu ekskursiju ap to, kas vēl nesen bija Undīne. kundze ņipri čāpoja turpu šurpu, piecpadsmit minūtes gaidīdama vilcienu. cenšoties ar savu telefonu nofotografēt pa upi slīdošo laivu krēslā, vēlme pēc skaistas bildes ar dūmakainu mēnessirpi fonā, beidzot lika kundzei piebremzēt. bet tik uz mirklli, jo šovakar tiešām bija auksts.

kamēr gulēju, viņš rakstīja garu epastu.
kamēr guļ viņš, sēžu darbā un lasu.
jau atkal citā pasaules malā un aicina līdzi. vēl aizvien gaida.
bet man ir tik ļoti bail.
reti ir dienas, kad nebūtu par viņu iedomājusies.
reti ir vakari, kad neilgotos pēc miera viņa skavās.
taču visam sava cena.
un tāpēc man bail.
vai nu esmu galīga muļķe, vai nu pietiek ar vienu reizi, lai..
..kad esi bijis ar kādu sajaukts, samalts, saberzts vienā, tad atgūt sevi, maigi sakot, ir grūti.
varbūt es vienkārši bez galējībām nemāku, jo.. kāda gan savādāk jēga? vai tad nav garlaicīgi prātīgi dzīvot?

galvaskauss sāp. visi pieci lūzumi. laikam spiediena maiņas, bet varbūt tā tas dzīst.
pat nespēju piemeklēt vārdus.. loģiski, kaut kas uz zobsāpju pusi. bet iedomājies, ka Tev zobi ne tikai žoklī - arī vaigā, pierē, ap aci un deniņiem. sinhroni smilkst.
pretsāpju ripas ātri mani iemidzina, šobrīd atļauties zaudēt vēl vairāk laika nevaru.
bezjēdzīgi, jo padomāt jau arī grūti.
kā gan gribētos šo un daudz cita atstāt aiz muguras! pāršķirt lapu un atsākt baudīt dzīvi..
taču sanāk vien tā rēgaini plūst cauri dienām. nav veselas miesas, nav vesels gars.
kā vien protu, cenšos rast prieku.
ironiski, Līgas dzimšanas dienā nokārtoju eksāmenu velosipēda vadītāja apliecībai, taču šaubos, ka vēl kādreiz viņu vai kādu citu uz bagāžnieka vedīšu.
dažreiz, nospļaujoties uz miegu, dodos meklēt šajā pilsētā vēl neapgūtas vietas. vienā no tām iemēģināju savu pirmo termosu, vērojot rasu izžūstam saulē.
retāk, bet jaukāk sanāk draugus un paziņas sastapt. gan ilgi plānoti, gan nejauši. priecāties par viņu un radinieku dzīves jaunumiem.
bet jūtos kā darva viņu klātbūtnē, jo nevaru sniegt priecāšanās simbiozi. doma par to, ka esmu darva, dara vēl skumjāku un tā uz priekšu - tumšā bezdibenī iekšā.
tāpēc labāk palikt maliņā, cik vien tas iespējams, nebojāt skaisto kopainu. kad būs kas priecīgs, ar ko dalīties, tad varbūt jutīšos jūsu cienīga.