tā skrien latvieši Buenosairesā #tw
lūk, atskrējās. nepacietīgajiem uzreiz atzīšos, ka 42195 metri tikai pieveikti 3:55:08 (oficiālais laiks) jebšu 3:52:33 (neto laiks). līdz ar to izvirzītie mērķi lielos vilcienos sasniegti.


ja runājam par pareizu gatavošanos M., tad pēdējo pirmsskrējiena nedēļu par ideālu paraugu uzskatīt būtu grūti. līdz piektdienai es noturējos: gandrīz katru dienu ēdu makaronus/risotto/picu, dzēru ar mēru (savā izpratnē), noskrēju visus plānotos treniņskrējienus "piekalibrējoties" pie plānotā tempa 5:30/km, biju tikai uz 2 milongām, kurās pat pārāk neārdījos. lieliski!

un tad atnāca piektdiena. kā zināms divas dienas pirms skrējiena jāizguļas kārtīgi, jo pēdējā naktī stresa dēļ var arī neaizmigties. izgājām ar vienu draugu papļāpāt, apēdām milzu picu, izdzērām pudeli sarkanvīna uz diviem. ideāli! pēc šāda sākuma vēl tikai vajadzēja laicīgi aiziet gulēt. taču nē: atnāku mājās un vitals man prasa, vai tad es uz milongu neiešot. nē, nē un nē, man jātaupa kājas svētdienai. nu labi, izejam uz vienu drinku foršajā piemājas krogā. dzersim... dzersim vīnu, sarkano, turpināšu savairot sarkanos asinsķemenīšus pirms skrējiena. izdzērām vēl vienu pudeli divatā. man jau pēc pudeles vīna bija riktīgi jautri, tā nu mēs nonācām pie idejas par 3.pudeli vīna. arī izdzērām.

vārds pa vārdam, atceros, ka vitals nesen salielīja jauno diseni, kas mūsu rajonā atvērusies. davai, aizejam, es tikai nedejošu un vairāk nedzeršu - jātaupa kājas un dzeršanas norma pirmsskriešanas nedēļā jau sen pārsniegta. sacīts - darīts. takš izrādās, ka disenē kaut kādu universitātes studentu dienu uzrīkojuši - rindā stāv vien teju mazgadīgi bērni. un šai brīdī rodas ģeniālā ideja: "Piektdiena! Sitges! Canilla libre!!!" jau pēc mirkļa taksis mūs ved cauri naksnīgajai Buenosairesai, pa 9.jūlija avēniju gar Obelisku, kur man tik pēc nepilnām 30 stundām jau jāskrien garām. taču veselais saprāts nenostrādā.

un tad ir klāt Sitges! neskatoties uz to, ka canilla libre Sitges izpildījumā ir vispārzināms un šai klabē jau vairākkārt aprakstīts ļaunums, tomēr sajūta ir lieliska kā vienmēr: samaksā 45 peso (ap Ls5) un dzer ko gribi līdz 5 rītā; milzīgs ekrāns ar jaunāko pop/disco mūziku, zāle pārpildīta ar jaukiem un nedaudz iereibušiem cilvēkiem no visām pasaules malām... utt... pieraksti liecina, ka vakara gaitā izdzertas 5 ap 200ml glāzes šampanieša. nākamajā rītā pamostos ne savās mājās un ne savā gultā, protams; pēc visa spriežot, arī ne pārāk izgulējies;-) pārsteidzošā kārtā vismaz galva nesāp.

so, kā no šāda izejas punkta 20 stundu laikā nonākt līdz savam sapņu maratonam un to pieveikt zem 4 stundām?

dzeru ūdeni, daudz daudz ūdens, kamēr vairs neslāpst un pat nedaudz vairāk. aizdodos uz pirmsmaratona expo, lai izņemtu kreklu, numuru un čipu; kā arī nopērku 6 enerģijas gēlus svētdienas skrējienam. pasūtu dēt visus draugus, ar kuriem kaut kas ir sarunāts, atgriežos mājās un ļoti lēnām un ļoti nesteidzīgi noskrienu 4km aerobajā zonā. YES!!! aerobais skrējiens, šķiet, ir mani savācis, labsajūta atkal ir lieliska! tagad uz mājām, pagatavoju sev milzīgu pastas porciju, noskaloju to ar puslitru sarkanvīna un jau 10 vakarā esmu gultā aizmidzis.

9.oktobris 4:30 no rīta. modinātājs. pamostos svaigs kā gurķītis. enerģija mutuļo. nedaudz kaltē, bet tas tiek ātri novērsts. rīta duša, brokastu banāns, brokastu kafija, brokastu putra. krekls, numurs, čips, sakrāmēju somu un dodos ceļā. starta vietā nonāku tieši stundu pirms starta. ideāli! saģērbjos, iesildos, izstaipos, iesildos. uzlieku ezotēro aproci, kura, kā saka, dodot spēku un palīdzot kontrolēt pulsu. es gan tam ļoti neticu, bet sev iegalvoju, ka varbūt tā dos labu placebo efektu vēlamajā virzienā. sapakoju līdzņemšanai savus 6 gēlus un nesteidzīgi apēdu enerģijas batoniņu. ready to go!

9.oktobris 7:30 no rīta. esmu priekšpēdējā starta koridorā. visi kopā enerģiski skaitām 10-9-8-7-...-1-GO! un septiņtūkstošgalvīgais pūlis (jā, skrējienam reģistrējušies 7250 participantu, no kuriem 1678 šo distanci šodien tā arī nepabeigs) dodas ceļā. priekšpēdējais starta koridors ir priekšpēdējais starta koridors, un starta līniju šķērsoju tikai pēc divarpus minūtēm. tā, izskatās, ka mērķis 3:52 ir pakāsts, jo pēdējās nedēļas esmu neatlaidīgi gājis uz ātrumu 5:30, kas, protams, dod 3:52, bet ne jau startējot divarpus minūtes vēlāk. un, ja pēdējie km neiet tik raiti kā gribētos, tad arī 4h var izrādīties nereālas. labi, domāsim pozītivi, vēl jau tikai sākums, un M., kā zināms, sākas tikai pēc 32.kilometra.

pirmos 8km skrienu nesteidzīgi, mērķa ātrumā (5:30), vēroju ainavu, citus skrējējus, pie katra dzerampunkta kārtīgi hidratējos. tik tā škrobe par 2.5 pazaudētajām minūtēm neliek miera. tad nu pieņemu lēmumu, ka var jau skriet arī uz 5:20, šķirbas gandrīz nekādas un 15km laikā nokavēto atgūšu. sacīts - darīts. īstenībā man iet vēl raitāk un jau pusītē (21.1K) esmu precīzi 1:56, urrrā, tagad tik tā turpināt! cita starpā vienus brīnišķus skatus nomaina citi: Palermo - Rekoleta - Centrs - Obelisks - Maija laukums ar rozā prezidentes pili - San Telmo (mans barrio) - La Boca... ik pēc 3-4km trases malā izvietojušies performeri. pirmias ir dziedātājs, kas dzied a la Luis Miguel stilā kaut ko meksikāniski-mariachisku. pēc tam folkloras grupa no, pēc visa spriežot, Argentīnas ziemeļiem. La Boca uz milzu skatuves dzīvā orķestra pavadījumā dzied tango dziedātājs un performē tango pāris. par visu ir padomāts!

paralēli visu laiku riju savus enerģijas gēlus (atgādnei sev: stratēģija izrādījās ļoti laba. ja ir 6 gēli, tie ir jāpatērē 10., 16., 21., 26., 31., 36.km atbilstoši - enerģijas npietrūka ne uz brīdi). arī ezotērā aproce, šķiet, ka kaut ko palīdz: līdzko pulss distances pirmajā pusē bīstami pietuvojas 170bpm atzīmei, tā ar labo roku pieskaros uz kreisās rokas uzliktajai aprocei, paskatos uz priekšu uz ainavu un skrējējiem, sakārtoju elpošanu un pulss uzreiz nokrīt pa 4-5bpm-iem. nice. 2. distances puse gan, kā liecina pieraksti, konsekventi pagājusi 170-180bpm zīmē. bet nekas, visā distancē maksimālais pulss tikai reizi bija 183bpm, kas pie teorētiskā maksimuma 181 ir ok.

Arī pēc pusdistances turpinu sparīgi skriet uz 5:20. Atceros lasīto, ka 21.-32.km ir izturības pārbaude, kurā ir tik viegli nosisties no mērķa ritma. kādus 3-4km esmu bēdīgs, ka atkal esmu kkur pakāsis pāris minūtes, taču vēl pēc brīža saprotu, ka esmu aizmirsis reizrēķinu un ar tempu viss ir absolūtā kārtībā. 21.-32.km pie nemainīgā tempa sāku stabili iet garām arvien vairāk un vairāk skrējējiem, kuri pirmo distances pusi, izskatās, uzforsējuši. ap 25.km uzspīd saule un visa skrējēju karavāna saplok un smagi novaidās Puta madre!!!. par laimi, saule saprot, ka nav īstais brīdis un jau pēc 5 minūtēm pazūd, visi atviegloti uzelpo.

interesanti vērot uzrakstus uz citu skrējēju krekliem. divi vislabāk atmiņā palikušie: "18 weeks ago this seemed to be like a good idea". uzraksts, kas šķiet uzjautrinošs 15.kilometrā, 39. tāds vairs nešķiet it nemaz. bet par to - vēlāk. cits skrējējs, parodējot visus, kas uz krekliem sarakstījuši, ka skrien par savu sievu/vīru/māti/meitu/etc, uzrakstījis corro por el asado (skrienu par asado [argentīniešu BBQ/šašlika analogs]). nice.

un tad beidzot tā pa īstam sākas mans maratons. 36.kilometrs, vitals atbraucis un mani uzmudrinoši paūjina, atlicis vairs nieks - pēdējie 6km. tas tā tikai šķiet. apēdu pēdējo gēlu. piefiksēju, ka pulss laikam no 180 bpm-iem tā arī vairs neatkāpsies, nekāda ezotērika vairs nepalīdz. bet vēl ir ok. ātrums nokrītas uz 5:40, bet es esmu riktīgi iekrājis pāris minūtes un vēl aizvien ir izredzes pat oficiālajā laikā finišēt zem 3:50, ja vien ātrums nekritīsies vēl vairāk. un tad sākas. 39.kilometrs. pulss "zaškaļivajet" līdz 182-183, iestājas riebums pret skriešanu kā tādu, temps krītas, man sāk iet garām labāk trenētie atlēti. piedevām esmu neveiksmīgi saspaidījis savu hronometru un pazaudējis 2 vai 3 minūtes, līdz ar to vairs nesaprotu, cik ilgi jau esmu distancē un vai 3:52 vai 3:55 vēl aizvien ir reāli. 39. un 40.km: 6:20. 41.km: 6:30. ja nebūtu tik tuvu finišam, nopietni apsvērtu iespēju tālāk neskriet. bet palikuši taču TIKAI 3 km, vai ne? (bet kāds TIKAI tas ir!). taču, "velkoties" šādā tempā, pulss ir atkal nokritis līdz 170bpm; skriešana vēl aizvien riebjas, bet pūlis, tiesneši un personāls distances malā jau auro "skrieniet, skrieniet, vairs tikai pusotrs kilometrs atlicis, nekas jau vairs nav!". nu ko, ja jāskrien - jāskrien, saņemos un uzņemu tempu (kā vēlāk izrādās, atpakaļ uz 5:40, pēdējie 200-300m finišā pat uz 4:30 ir gājuši, kaut kāds ārprāts!). parādās 42km atzīme, pie kuras kājas maigi signalizē, ka drīz iestāsies krampji, kas pēdējos distances 195m no viņu (kāju) puses būtu aplam nodevīgs gājiens, taču - nē - šoreiz viss ir ok. ieraugu finiša pulksteni, kas neatlaidīgi skaita 3:55:30... 3:55:50... 3:55:59 (nepaguvu!:(... 3:56:12... pazuda pulkstenis, kaut kas nopīkstēja, laikam finiša čipa kontrolieris... esmu atskrējis...

vēlāk oficiālajā pārskatā oficiālais koriģētais rezultāts tomēr ir 3:55:08, tīrais laiks - 3:52:33. lieliski! un jebkurā gadījumā tas bija tā vērts! jo sevišķi pēdējie 4km, ja neticat - pamēģiniet paši. nu tos pēdējos 4km, es domāju, pirmie 38km jau tāds nieks vien ir, iesildīšanās, es teiktu :P

noslēgumā tikai 2 lietas, pašas svarīgākās:
(1) kā saka dzīvais klasiķis observer: "alus joprojām garšo"
(2) nākamā reize vēl zem jautājuma zīmes: Rīga maijā, Rio jūlijā vai tomēr atkal Buenosairesa oktobrī? nezinu, bet būs, kaut kas noteikti būs!