zamza (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} arc) rakstīja, |
Paldies par apsveicieniem!
aerobais treniņš (ne tikai skrējiens, bet jebkurš treniņš) ir zemas inetnsitātes treniņš, kurā ķermenī (muskuļos) uzkrātie ogļhidrāti tiek pilnībā pārvērsti enerģijā, izmantojot skābekļa oksidāciju (pilnībā aerobs process). ja treniņa (skrējiena) intensitāte pieaug, tad skābekļa padeve organismam pakāpeniski samazinās un enerģijas ģenerēšanai pieslēdzas arī anaerobais process, kas (1) ir mazāk efektīvs enerģijas izmantošanas veids, (2) kā blakusprodukts šajā anaerobajā procesā rodas un asinsrites sistēmā/muskuļos pakāpeniski uzkrājas pienskābe, kas paātrina muskuļu nogurumu un ir viens no iemesliem muskuļu sāpēm nākamajā dienā (ja pēc anaerobā vingrinājuma nav veikta kārtīga "atsildīšanās" un izstaipīšanās).
lūk, speciālisti saka, ka viens no veidiem, kā izvadīt no organisma uzkrāto pienskābi, ir aerobais skrējiens (man tas būtu pie pulsa 120-125). šķiet, ka strādā. līdztekus man ir pamatotas aizdomas (neesmu lasījis, bet praksē šķiet, ka strādā), ka aerobais skrējiens man palīdz ātrāk noārdīt alkohola lietošanas galaproduktus; lēna skriešana vispār paātrina metabolismu, kas arī varētu skaidrot, kādēļ atgūšanās no vieglām paģirām (bez galvas sāpēm, tikai ar samocītu, sliktu pašsajūtu) man ar vieglu skrējienu sanāk diezgan labi. izgājušo sestdienu, par laimi, izdevās;-)
diemžēl, lai noskrietu garu distanci daudz maz ciešamā laikā (kā maratonu zem 4h), es nevaru visu laiku skriet tikai pilnīgi aerobajā zonā, jo tad es skrietu 5-6-7 stundas. tad nu es lielāko daļu distances cenšos skriet jauktajā aerobajā/anaerobajā zonā (125-160bpm manā gadījumā), kurā pienskābe gan izdalās, bet pagūst arī noārdīties paša skriešanas procesa laikā. gara skrējiena beigās organisms nogurst un nonāk jau gandrīz pilnīgi anaerobajā zonā, kur pienskābe izdalās vairāk kā noārdās un arī ogļhidrātu krājumi patērējas daudz ātrāk un neefektīvāk. tad nu sliktākajā gadījumā, ja neskrien prātīgi, iestājas pilnīgs vai daļējs spēku (enerģijas) izsīkums un var saķert krampjus, kā rezultātā distanci var arī nepabeigt.
tas tā, cik nu es šo procesu esmu sapratis. sīkāk par aerobajiem un anaerobajiem vingrinājumiem var palasīties wikipēdijā:
http://en.wikipedia.org/wiki/Aerobic_ex
http://en.wikipedia.org/wiki/Anaerobic_
aerobais treniņš (ne tikai skrējiens, bet jebkurš treniņš) ir zemas inetnsitātes treniņš, kurā ķermenī (muskuļos) uzkrātie ogļhidrāti tiek pilnībā pārvērsti enerģijā, izmantojot skābekļa oksidāciju (pilnībā aerobs process). ja treniņa (skrējiena) intensitāte pieaug, tad skābekļa padeve organismam pakāpeniski samazinās un enerģijas ģenerēšanai pieslēdzas arī anaerobais process, kas (1) ir mazāk efektīvs enerģijas izmantošanas veids, (2) kā blakusprodukts šajā anaerobajā procesā rodas un asinsrites sistēmā/muskuļos pakāpeniski uzkrājas pienskābe, kas paātrina muskuļu nogurumu un ir viens no iemesliem muskuļu sāpēm nākamajā dienā (ja pēc anaerobā vingrinājuma nav veikta kārtīga "atsildīšanās" un izstaipīšanās).
lūk, speciālisti saka, ka viens no veidiem, kā izvadīt no organisma uzkrāto pienskābi, ir aerobais skrējiens (man tas būtu pie pulsa 120-125). šķiet, ka strādā. līdztekus man ir pamatotas aizdomas (neesmu lasījis, bet praksē šķiet, ka strādā), ka aerobais skrējiens man palīdz ātrāk noārdīt alkohola lietošanas galaproduktus; lēna skriešana vispār paātrina metabolismu, kas arī varētu skaidrot, kādēļ atgūšanās no vieglām paģirām (bez galvas sāpēm, tikai ar samocītu, sliktu pašsajūtu) man ar vieglu skrējienu sanāk diezgan labi. izgājušo sestdienu, par laimi, izdevās;-)
diemžēl, lai noskrietu garu distanci daudz maz ciešamā laikā (kā maratonu zem 4h), es nevaru visu laiku skriet tikai pilnīgi aerobajā zonā, jo tad es skrietu 5-6-7 stundas. tad nu es lielāko daļu distances cenšos skriet jauktajā aerobajā/anaerobajā zonā (125-160bpm manā gadījumā), kurā pienskābe gan izdalās, bet pagūst arī noārdīties paša skriešanas procesa laikā. gara skrējiena beigās organisms nogurst un nonāk jau gandrīz pilnīgi anaerobajā zonā, kur pienskābe izdalās vairāk kā noārdās un arī ogļhidrātu krājumi patērējas daudz ātrāk un neefektīvāk. tad nu sliktākajā gadījumā, ja neskrien prātīgi, iestājas pilnīgs vai daļējs spēku (enerģijas) izsīkums un var saķert krampjus, kā rezultātā distanci var arī nepabeigt.
tas tā, cik nu es šo procesu esmu sapratis. sīkāk par aerobajiem un anaerobajiem vingrinājumiem var palasīties wikipēdijā:
http://en.wikipedia.org/wiki/Aerobic_ex
http://en.wikipedia.org/wiki/Anaerobic_
Nopūsties:
