darbu dēļ kādu nedēļu skriešanu biju izlaidis. tad nu šodien atkal "garais" skrējiens (23km + 2km iesildīšanās), jūs pat iedomāties nevarat, cik gan daudz reālā laika tas aizņem, jo sevišķi, ja iepriekšējā naktī čābīgi gulēts (ap 3h):
- nopērkam dzeramo un kkādus skrienamsnackus blakus ķīniešos (15min)
- iesildīšanās skrējiens + daži iesildīšanās vingrinājumi (~30min)
- pats skrējiens (~2h)
- staipīšanās + lēna un mokoša* vilkšanās mājās (~30min)
- ledus ceļiem + duša + pudele alus atiešanai (~1h)
- nu un mazgulētā nakts + sūrais skrējiens + alutiņš dara savu ==> siesta (2.5h)

itogo: gandrīz 7 stundas, visa diena vējā.

* lietus dēļ mani no parka izmeta pēc pirmajiem 8km, tādēļ atlikušos 15km noskrēju pa asfaltu un plāksnītēm Puertomadero (šādā ātrumā tik daudz pa šādu virsmu - pirmo reizi). uzreiz pēc un vēl kādas 2h pēc skrējiena šķita, ka kāju muskuļi par to nežēlīgi atriebsies, neskatoties uz nekādu staipīšanos un muskuļu pseidomasāžu. tagad pēc 2h nosnaušanās ir labāk. rīt redzēsim kā būs bijis patiesībā...

no otras puses, prieks ta kāds! pirmo reizi observer-a slavenie endorfīni iesita pa smadzenēm jau pie trešā kilometra (kā nekā nedēļu nebija skriets un bija foršs vēss [+22] laiciņš ar smidzīgu lietutiņu, ideāli!). nu un tad posms pēc 15.km vienkārši pagāja kaifā - tu skrien un tev šķiet, ka tu pakāpeniski saplūsti ar pelēkajām debesīm un debesskrāpjiem tālumā... tu skrien, un šķiet, ka fiziski nav nekā neiespējama - pulss zem kontroles visu skrējiena laiku, ātrums - kā 8-10km skrējienā pirms diviem mēnešiem, organisma fizioloģija lieliski apmānīta ar puslitrīgo Gatorade un diviem knipucītīgajiem uzkožņiem + vēl tu skrien un 2h stundu laikā saliec sev galvā pa plauktiņiem visu bezjēdzīgo lielpilsētas vecpuiša dzīves bardaku...

ja atceros savu skriešanas evolūciju, šodienas aktivitātes šķiet vienkārši pārsteidzošas, ne tik daudz fiziski [kaut gan arī] kā psiholoģiski:

• skolas laikā man skriešana riebās (vispār man riebās viss, kas bija saistīts ar fiziskām aktivitātēm). fizkultūras skolotāja tradicionālais "iesildīšanās - 3 aplīši" (tas kāds km varēja būt), izklausījās pēc murga


• augstskolā nebija labāk. omulīgais Gregors mums ar observer un wowow uzmundrinoši teica: šodien 2km / 3km / 5km. ļauns murgs [jo sevišķi 5km]. ja man kāds toreiz būtu teicis, ka 20 gadus vēlāk 2km skrējiens būs tradicionāla iesildīšanās, ko es pat īsti vairs nepamanīšu, nekad nebūtu ticējis.


• pirms divarpus gadiem sāku skriet, nē, skriet nē [paskriet es nevarēju], staigāt pa gumijas lentu gym-ā tik dēļ ģimenes ārsta ultimāta: "vai nu tu nometīsi svaru vai arī tiksi pie infarkta vēl pirms 40 gadu vecuma". skriešana vēl aizvien riebās, bet tā bija obligāta piespiedu aktivitāte veselības uzlabošanai.


• vēl pirms gada - skriet man jau patika, pa parku, bet 8km aplis nāca ar lielu piepūli un neizbēgamām muskuļu sāpēm nākamajā dienā [kurš gan staipās pēc skrējiena!?]. šodien 8km jau paiet vienā elpas vilcienā, galvenais nepārforsēt ātrumu un pulsu pirmajos 6km, tad jau ir labi. otrā dienā pēc tik niecīgas distances un atbilstošas staipīšanās, protams, ka sāpēt nesāp itin nekas

kopsavilkumā: es skrēju, es skrienu, es skriešu. tiekamies Ljā V-pils pusmaratonā jūnijā!


distance: 23.04km | laiks: 2:05h | pace: 5:25 min/km | ātrums: 11.06 km/h | avg.bpm: 167 | klimats: +22, smidzina