Eitanāzija un neitralitāte
Dažas dienas atpakaļ runājām par to, ka arī neitralitāte ir morāla izvēle. Piemēram, paliekot neitrāli strīdā, mēs atbalstām stiprāko.

Iedomājos, kā šī pati analīze strādā diskusijā par pasīvo (neatdzīvināšanu) salīdzinot ar aktīvo (asistēto) eitanāziju. Baznīca lika noprast, ka pasīvā eitanāzija varētu būt pieņemama, bet aktīvā esot tas pats kas slepkavība.

Tad lūk, ja neitralitāte ir morāla izvēle, tad arī pasīvā eitanāzija ir morāla izvēle, un uzliek to pašu atbildību, ko aktīvā. Neviens taču nestrīdētos, ka būt "neitrālam" un noskatīties kā kāds noslīkst, kam būtu varēts pamest riņķi, arī ir slepkavība? Kāpēc šāds dubults standarts eitanāzijas jautājumā?