Pamodos pēc astoņiem. Pati. Mājās man ir jāceļas vēlākais septiņos, lai palaistu Mariju uz skolu, un tas vienmēr ir vardarbīgi. Mani tiešām iepriecina, ka man vajag tikai astoņas stundas, nevis desmit, kā likās. Man ir milzīga divguļamā gulta ar rozā paladziņiem, lielāka nekā mēs mājās guļam divatā. Gultai apkārt ir visādi ērti plauktiņi. Pa logu ir Delles glezna ar māju un koku. Spoža saule. Nogāju lejā uzvārīt kafiju un apliet putru, nevienu nesatiku, nočiepu kultūras forumu. Internets ir. Viss iet. Istabās ir vēsi, pie tā es neesmu pieradusi, mums dzīvoklī visu ziemu bija ļoti silti, bet nekas, ieslēdzu sildītāju. Tagad man jāpatulko. Kurš tad no paša rīta raksta dzeju, ja kāds naudas darbiņš iekavēts, turklāt tīri jauks, lai arī es neesmu īsta tulkotāja. Es neesmu arī īsta rakstniece vai māksliniece. Varbūt tagad, kad dzīvoju rakstnieku mājā, būšu īsta rakstniece. Rakstnieki taču reizēm tulko, vai ne.
Vakar man gribējās spiegt aiz prieka par šo istabu. Es saliku guļamistabā uz palodzes savas līdzpaņemtās grāmatas, iekāru skapī smukākās drēbes, ko laikam nesanāks parādīt, jo ir vēss, un drusku izmētāju savas mantas. Tagad istaba ir mana, mana, mana.