anete ([info]anete) rakstīja,
@ 2015-04-20 13:38:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
par to, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir
es arī sākšu ar kaut ko, ko man ir teicis D. - "viss ir kā ir. viss bija labi, ir labi un būs labi." laikā, ka viņš man to teica, es tam gribēju ticēt, es tam centos ticēt. mēģināju pārliecināt sevi, pēc tam citus, ka tā ir patiesība, ka ar mani viss ir labi, ka nav ne pēc kā jādzenās, ka manai sirdij nav jāsāp, nav jāilgojas pēc "kaut kā-nezin kā, no kaut kurienes-nezin kurienes". jo viss taču ir labi. viss ir. bet vakaros tik un tā bija sajūta, ka aplis ir noslēdzies, aplis, kas ildzis tikai kārtējo dienu, un es atkal esmu savā dzīvoklī. un man atkal nekā nav. Un es neticu saviem vārdiem, nav arī neviens blakus, kas ticētu manā vietā. aplis ir noslēdzies. atkal. un atkal brūces ir vaļā.

tad nakts. brūces aizvelkas, sadzīst. un atkal ir diena. un atkal viss ir labi. un es gribu ticēt un es cenšos tam ticēt. es saku skaļi, lai atskanētu, jo ja Tu dzirdi, tātad tas ir.

kas ir mainījies no brīža "tad" un "tagad"? lūzuma punkts bija jaunais gads, kad sajūtas mājās, Latvijā, bija tādas, ka jābēg - jābēg ātri, jābēg tālu. bēgu, aizbēgu pie māsas.
šeit es vēlos nedaudz iestarpināt par savu māsu - viņai es esmu parādā visu, kas man šobrīd ir. es apbrīnoju I. par visu kas ir viņa ir un vēl vairāk - par to, kas viņa nav. I. man teica - lai sāp, jo no sāpēm Tu neaizbēgsi. es rakstu un dzēšu, rakstu un dzēšu, jo mēģinu kaut kā pateikt Jums to, cik viņa ir man daudz ir devusi; eh, beigšu ņemties, jo es skaidri zinu, kam es to visu mēģinu pateikt - Tev, Iev, kas man ir blakus. esi bijusi, esi un būsi. es Tevi mīlu!

atgiežamies pie manas bēgšanas - nu re, es atkal bēgu. aizbēgu un apstājos. apstājāmies un pāris dienām, pāris metrus prom no realitātes, uz pāris vārdiem. runājām. runājām, runājām un runājām. norunājām, izrunājām, pārrunājām. pīpējām, smējām, meditējām. kā Ieva vēlāk teica - love is the best therapy there is. un es nevaru nepiekrst. manī kaut kas atvērās, es sajutu, ka mana eksistence nebeidzas ar mana ķermeņa un prāta šābrīža uztveres robežām. es neesmu ierobežota, es neesmu aprobežota un savažota. es kustos un plūstu. man ir tiešām grūti pat mēģināt aprakstīt šo pieredzi. tas, kas man bija iepriekš - zināšanas un mēģinājums ticēt, tas kas man bija tagad - sajūta. sajūta, ka viss ir...labi.
es pēkšņi saredzēju, cik ļoti biju mēģinājusi, mēģinājusi ticēt, mēģinājusi būt, mēģinājusi darīt. mēģinājusi viskautko. bet viltīgi ar to mēģināšanu - kam tad vajadzēja, lai es mēģinu? man? ne tak, man tikai gribējās, lai negribētos to visu, kā nav. un tālāk seko 101 zobrata sadarbība, kas, saslēdzoties ķēdē, kurā kādam kaut kas ir, kādam nav, kādam kaut ko vajag, nevajag, patīk, nepatīk and so on. sakot "kāds" domāju kādu savu daļu, kādu savu stāstu. un šajā jūrā es biju nogrimusi, es, kam patiesībā nekā jau netrūka, es, kam nevajadzēja sagrābt, kam nevajadzēja gribēt - gribēt ticēt un mēģināt pierādīt.

viss labais nāk viegli un caur ērķšķiem uz zvaignēm - neba kāpšana ērķšķos Tevi uz zvaignēm aizvedīs, tāpēc, cilvēk, nepārproti! ja vajag zvaigznes, varbūt paskaties debesīs - nu re kur tās zvaigznes ir.

veltu šo ierakstu šai pirmdienai. pirmdienai, kurā varu atskatīties uz saviem vecajiem romāniem un teikt, ka esmu brīva no tās savas daļas, kas mani rāva viņos iekšā. pirmdienai, kuru gaidot daudz satraucos par savu darba vadītājas vērtējumu uz manu, kā pašai vienmēr liekas, sūdīgi paveikto darbu. runāju par bakalauru - man bija nepieciešami 3 gadi, lai spertu šo soli, jo es domāju, ka to nevaru. pārfrāzējot - es sev biju iestāstījusi, ka nevaru un izejot no domas par nevaru arī visas darbības smuki sakārtojās ka tiešām nevaru. bet varu un mana profesionāli-kretīniski-piekasīgā darba vadītāja, no kuras vērtējuma tā bijos, ka nolēmu "nebojāt brīvdienas" un skatīties e-pastā tika 1dien, bija man atbildējusi - Anete, tas, kas tapis līdz šim ir ļoti, ļoti labi. viss, nekā vairāk - es neesmu kļūdījusies, es varu. viss ir viegli.
cilvēki - māsa, Dace, Ieva, Karīna, citi attālināki kadri - visi sāk lēnām atgriezties un es necenšos neko noturēt pie sevis, es tikai piedalos notikumā, iespējā mums aizskart vienam otra dzīvi - un es pieskaros. un nekas slikts nenotiek. ja jūs zinātu, cik ļoti es agrāk baidījos no īsta cilvēcīga kontakta, no īstas sarunas! nav, viss pagaisis. viss viegli, viss īsts.

un darbs - nu kamōn, šeit "kosmosa enerģijas plūdums", kurš Tevi ness un nevar aiznest uz sliktu vietu pierādās par visiem 100. pateicu sev, ka es nemocīšu sevi - negribēšu - nestrādāšu, citējot Ievu : ja rezultāts=sūds, ļauj tam nomirt, ja tas nemirst, padari to labu. un viss notiek - notiek neko nedarot. es to iedomājos - un ir! viss viegli. viss ir.

es novēlu visu viegli, novēlu paļauties un uzticēties, nevis mēģināt ticēt.

nobeigšu ar jauku dzejoli, kas atskan manī. manī kaut kas...

Es uzcelts stāvu,
Un kukaiņi pa mani iet.
Es gatavots no rāvas,
Un manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet.

Un tas, kas vaļā, tas pa mani klejo,
Tas manī iet un manī paliek ejot,
Tas grib, lai nāktu kāds pa sazaroto taku,
Lai nāktu kāds un uzceltu man Tevi blakus. /M. Pujāts/


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]kants
2015-04-20 15:49 (saite)
cheers to that!

(Atbildēt uz šo)


[info]ieva
2015-04-20 16:01 (saite)
sunshine! :) (hug) <3 :* tu jau zini :)

- nebeidzami skaists dzejolis, tā rezonē - ar kko, lol, tieši kā tur teikts.
- man riktīgs prieks par B.A. pieredzi aktuālo tavu!
- ļoti labs tas viss par to cenšanos, ļoti precīzi. lai censtos, ir vajadzīgs kāds, kurš cenšas. u dig? ;) visa nelaime ar cenšanos.
- man patīk riktīgi par tām zvaigznēm, lol - tieši tā, paskaties uz augšu vnk! :D

p.s. dainis ir the best!

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ieva
2015-04-20 16:06 (saite)
p.p.s. mans sapēriens atslāba riktīgi, šo lasot btw :) eh, vajag vnk, lai kāds tev ik pa laikam atgādina, kā ir. un kā nav for that matter, lol.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]anete
2015-04-20 17:23 (saite)
jā, es netieku vaļā no šī prozas pavadījuma ikdienā - skan un skan :)

ha, es tagad saprotu, ka Tavs cepiens gan jau uzsita manī vēlmi uzrakstīt. jā, lol, gribēju nobeigt uz tās pozitīvās darba nots, ka esmu šodien izpildījusi mēneša budžetu un varu 2h izvēlēties veltīt sev. labi, ka skan un atskan. zini, man Dainis arī par Jurīti teica, ka lai mana darīšana arī atskanēs - nu tipa pietiek iekustināt enerģiju un tās vibrācijas viļņi, aizejot no sākuma punkta apļos perifēri pa malām, ievibrē visu, ko skar. un tā šī kustība aiziet nebeidzami.
un cenšanās ir šausmīga plēšanās pret to, kas notiek viegli. nezinu - kurš mums teicis, ka kaut kam jābūt grūti? atmest centību gan, protams, mēs varam sajaukt ar pasivitāti(par šo mēs arī ar Tevi runājām - bremžu atlaišanu). es savā ziņā vienkārši nolēmu nedarīt lietas, kas man nepatīk - let's see where it leads :) so far so good.

par tiem ērkšķiem vispār aizdomājos - Tu saproti, cik viegli ir iztulkot to divejādi? skaties, nu tipa viens variants - jāiet cauri šausmām uz patīkamo, ka tāds ir šis ceļš, tāda sava veida nolemtība, kas, manuprāt, ir arī veids kā ļaudis to lasa, bet tādu lielāku jēgu tas dara, ja šajā frāzē ietver tādu pārsteigumu, tipa ej pa ērķšķiem, nebaidies, tu jau nekad nezini, kas Tevi sagaida galā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]anete
2015-04-20 17:28 (saite)
pazaudēju noti par Jurīti - lai daru es un atskanēs arī viņam. jo ja reiz jau tagad man tas ir aktuāli, arī es esmu iesaistīta, vismaz ar savu stāstu :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]ieva
2015-04-20 18:05 (saite)
nu, ir arī 3. interpretācija: zvaigznes nav mērķis, ko var sasniegt viegli, t.i., bez darba. jo caur ērkšķiem jau var iet dažādi, lol, nav teikts, ka kailam jābrien cauri pilnīgā pofigā līdz asiņainiem kauliem :) ērķšķi imho ir šķēršļi - ja tev priekšā ir ērķšķu biezoknis, ir skaidrs, ka tikt tam cauri būs piņķerīga padarīšana. tā es redzu šo teicienu primāri - ne ka starp mani un zvaigznēm stāv ciešanas, bet darbs. un tā man tas dara dziļu jēgu: 1) pirms es ieeju tai biezoknī, starp mani un manu mērķi ir biedējoši daudz darba, skaidri necaurredzamu problēmu leģions. te svarīgi atcerēties par tām zvaigznēm, svarīgi iet ar vīziju, plašāku konceptu; 2) kad esmu biezoknī tā dziļāk, es evtl. vairs reāli neredzu neko citu kā tikai ērkšķus at some point un esmu piemirsusi, kas šis viss ir pa lielām šaibām, jo mans tiešais darbs jau sazin cik ilgi ietver tikai ērķšķu šķetināšanu, lai tiktu tālāk. te atkal ir svarīgi atcerēties bigger picture imho, neapmaldīties šai darbā, nepazaudēt vīziju; 3) kad esmu jau pie beigām, es redzu reāli jau zvaigznes spīdam cauri un atmetu piesardzību, piem., paātrinu tempu, jo tūlīt tūlīt jau būs. un šai brīdī varbūt arī ieraugu, kā mana motivācija un līdz ar to darba temps ir svārstījies visā iepriekšējā posmā; 3) kad esmu pie zvaigznēm, tā visa ārprāta darba smagums, visa mana zūdīšanās ņem un vnk izplēn, un es varbūt saprotu vēl šot to par sevi :)

bet jā, citādi labs punkts par to vieglumu un grūtumu - man arī domas ap šo tēmu staigā ik pa laikam. Ram Dass (vai kāds no viņiem) mētājas šai sakarā ar perfektu jēdzienu: effortless effort. tas ir darbs, kas nāk bez piepūles - bet darbs! un es arī pie sevis pamanu, ka īstajām lietām es varu veltīt nesamērīgi daudz pūļu, nenogurstot. iekšēji nenogurstot - iekšā ir vieglums visu laiku, bezmērķīgs smaids. un jā, šai ziņā mūsu kompasi tiešām ir sadristi imho pamatīgi - viss caur kkādu stīvēšanos, pret straumi un vēju kkā dzīts. bet nu, nav jau nekāda dižā mistērija - paskaties apkārt, paskaiti smaidus un vieglās sirdis, un secinājumus izdari pati. nemāka dzīvot laimīgi un kurlums pret savu iekšējo balsi nav nekāds ekskluzīvs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?