jā, es netieku vaļā no šī prozas pavadījuma ikdienā - skan un skan :)

ha, es tagad saprotu, ka Tavs cepiens gan jau uzsita manī vēlmi uzrakstīt. jā, lol, gribēju nobeigt uz tās pozitīvās darba nots, ka esmu šodien izpildījusi mēneša budžetu un varu 2h izvēlēties veltīt sev. labi, ka skan un atskan. zini, man Dainis arī par Jurīti teica, ka lai mana darīšana arī atskanēs - nu tipa pietiek iekustināt enerģiju un tās vibrācijas viļņi, aizejot no sākuma punkta apļos perifēri pa malām, ievibrē visu, ko skar. un tā šī kustība aiziet nebeidzami.
un cenšanās ir šausmīga plēšanās pret to, kas notiek viegli. nezinu - kurš mums teicis, ka kaut kam jābūt grūti? atmest centību gan, protams, mēs varam sajaukt ar pasivitāti(par šo mēs arī ar Tevi runājām - bremžu atlaišanu). es savā ziņā vienkārši nolēmu nedarīt lietas, kas man nepatīk - let's see where it leads :) so far so good.

par tiem ērkšķiem vispār aizdomājos - Tu saproti, cik viegli ir iztulkot to divejādi? skaties, nu tipa viens variants - jāiet cauri šausmām uz patīkamo, ka tāds ir šis ceļš, tāda sava veida nolemtība, kas, manuprāt, ir arī veids kā ļaudis to lasa, bet tādu lielāku jēgu tas dara, ja šajā frāzē ietver tādu pārsteigumu, tipa ej pa ērķšķiem, nebaidies, tu jau nekad nezini, kas Tevi sagaida galā.