Kopš draudzenes brālis arī šādā pat veidā nomira, viss kas saistīts ar ceļu satiksmes negadījumiem un noslīkšanu, manī izraisa nepatīkamas atmiņas.

Kopš es pati cietu avārījā (tajā dienā jau vienreiz tikām iemesti grāvī - laikam tas bija mājiens ar mietu) es vairs nevaru būt objektīva. Labi, ka toreiz janvārī grāvī bija sniegs, nevis ūdens. Mašīna piezemējās uz jumta. Drošības siksnas lietojām abi divi. Bija šoks un apjukums.. Ja man vēl tajā mirklī būtu jādomā un jācenšas tikt ārā no mašīnas, kurā plūst iekšā ūdens...Mašīna izskatījās pēc samīcītas konservu bundžiņas. Bet mēs esam dzīvi un tas galvenais. 

Vairāk kā pusgadu pat visvienkāršākais pagrieziens manī izraisīja sliktas sajūtas. Pie vismazākā līkuma es ķēros kaut kur pieturēties...

Un draudzenes brālis lietoja drošības siksnu. Vienīgis. Pārējie nelietoja un kaut kā tika ārā no tā nolādētā ezera. Es joprojām apbrīnoju viņus, jo pilnīgi visa mašīna bija zem ūdens. Eh...Tāpēc šādos gadījumos es nezinu, kas ir labāk - ka tev ir vai nav drošības josta. 

Un visi tie cilvēku nosodījumi par šiem 7 jauniešiem, ka paši izvēlējās sev nāvi....kaut jums nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo! Labāk būtu paklusējuši. Bet mēs jau esam latvieši.....