Man viņš likās necilvēcīgs. Jā, jaunieši tajā mirklī nedomāja ne par šofera pieredzi, ne to, ka nav tehniskās, ne to, ka riepas nodilušas, ne par to, ka slidens ceļš, kur nu vēl par bebru sacelto dambi. Tāpat neviens no viņiem pat nepieļāva, ka varētu notikt kas slikts. Bet apstākļū sakritības dēļ notika tā kā notika. Pieauguši cilvēki - pašiem sava galva uz pleciem un jāparedz iespējamās sekas. Bet, parādiet man cilvēku, kurš katru reizi braucot ar kādu, iedomājas par šīm visām varbūtībām. Tagad atcerējos kā pati reiz braucu ar kursa biedru putenī. Viņš nesen bija nolicis tiesības un mums vnk vajazēja nokļūt tajā vietā, tāpēc braucām ar viņu. Ātrumu toreiz nepārkāpām, jo ceļš bija tīrā ledū. Bet tā vai tā mašīnu sanesa - apgriežām pāris riņķus un atpakaļgaitā trāpijām elektrības stabā. Un elektrības stabi ir pēc cik tur metriem - 50? Tā ir tīrākā sagadīšanās - ja ceļš būtu nokaisīts, nebūtu putenis, kas papildus apgrūtināja redzēšanu, būtu pieredze... Lai vai kā - neviens no viņiem negribēja mirt. Un tagad pārmest, ka jaunieši visu nav apsvēruši, ir nevietā.
Esot draudzenes brāļa bērēs un redzot tās bēdas un asaras, prātā neienāk pārmest, ka viņš neapsvēra visus iespējamos gadījumos.
Tāpēc es nekad nebūšu to cilvēku vidū, kas rādīs ar pirkstu uz mirušo kļūdām.