. ([info]aktrise) rakstīja,
@ 2013-02-19 14:28:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
es iedomājos par tām atmiņām no pavisam agras bērnības. man prātā nāk viena reize, kad es gulēju redeļu gultiņā, vecāku istabā. neviena istabā nebija, tikai pie durvīm skrāpējās kaķis. un man ir tāda sajūta, ka es toreiz zināju - tas ir tas nešpetnais siāmas kaķis, kurš bija kādreiz pieklīdis -, tikai nezinu, vai tās zināšanas par kaķi savām atmiņām esmu pieaudzējusi vēlāk no mammas stāstiem, vai patiešām jau toreiz zināju, kas tas par kaķi. lj useris kaplacis stāstīja, ka atcerās, kā ir vests bēbīšu kulbā, atceroties to sajūtu - ka baigi forši esot šķitusi tā ratosbraukšana. bet kā vispār ir ar tām bērnības atmiņām - vai es tad jau domāju? vai jau domās verbāli apzinājos sevi un to, kur es atrodos, kas notiek? vai varbūt tieši tāpēc visas tās bēbīša laika atmiņas ir pazudušas, jo nebija valodisku domu.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]likcepure
2013-02-19 19:26 (saite)
varbūt tas ir kā ar pāli. atmiņas veidojas, jo nofiksē lietas ik pēc brītiņa, piedzēries nespēj to izdarīt, tāpēc arī kaut kādu daļu vakara vispār neatceries. varbūt vēl nav tās spējas fiksēt. bet varbūt arī ar valodu saistīts, sazin'. kā diez dzīvniekiem ar to atmiņu? visādi refleksi, piemēram, vienreiz ievēru ķepu durvīs, tagad pakāpjos atpakaļ, jau ir. un, ja jau redz sapņus, tad arī atmiņai varbūt ir, kaut kādā, iespējams, citā formā nekā mums. re, man apziņas plūsma.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?