Pffffffffffffffff

12:53pm: Mārcis sacenšas pilsētvērošanā.
Stacijas tuvumā, tunelis zem vilciensliedēm. Uzskrēju sievietei ap 2/3 dzīves, kas pēdējās dekādes pavadījusi nelegāla alkohola un gadījuma miskastmaltītes vērtību skalā. Keita Mosa plus desmit gadi, mīnus PR. Gara, izkāmējusi, apvītusi un divām diagonālām krūtīm, kas "iemauktiņu" nepieturētas, krekliņā raudzījās katra uz savu elkoni. Lepns, pelēkzilu acu skatījums uz tuneļa satiksmi un melns tops ar sudrabkrāsas "YOU'RE NOT DREAMING, I'M REAL". Gāju tālāk un galvā pāršķirstīju pēdējos 10 gadus, mēģinot atcerēties vai jeb kad esmu redzējis vēl kādu, kam tik ļoti piestāvētu uz krekla rakstītais..

10:05am: Mārcis atpazīst!
Šodien mani fikerā sveicināja atziņa. Par fotogrāfiju kā kvalitatīvu kreativitātes mērvienību. Pārsteidzoši cik sasodīti labas bildes mēdz izdoties cilvēkiem, kas pilnīgi neko nejēdz no aparāta, kas tiem rokās. Viņi uzliek kko uz "laikam AUTO", iebaksta ar pirkstu slēdzim, nobildē marinētu gurķu burku vai uz nagliņas uzkārtu priekšautu un ir. Ir, neskatoties uz pilnīgu zināšanu par procesu trūkumu. Svarīga protams ir konsistence, bet tā nāks ar laiku. Šie cilvēki, iespējams, kādas gadījuma sakritības dēļ ir tikuši pie aparāta, iemācījušies tajā ietīt filmiņu un atraduši slēdzi + (reizēm) fokusa gredzenu. Un tik pat labi tas varētu būt kāds aizpērnais Canon PowerShot vai bēniņware AGFA Clack, nav svarīgi. Ierauga, paceļ, nošauj. Dažas dienas vēlāk ar nepacietību saņem rezultātu no laboratorijas un kkur paralējlajā dimensijā profesionāls fotogrāfs kāpj uz ļodzīga ķebļa ar ieziepētu pagarinātāja vadu (jo kuram gan mājās ir virve). Tik labas.

Rūgtākie nosauktu to par iesācēju veiksmi un cerētu, ka tiklīdz tas kāds iemācīsies lietu vai divas par lēcām un pietursoļiem, arī bildes kļūs ikdienišķākas. Tā tas nedarbojas. Iesācējs vai nu ģenerē gigabaitiem makro puķīšu un garo ekspozīciju naktī vai arī ko labu - bez piepūles un iepriekšēja nodoma. Jo kad nezini neko, pilnīgi viss ir eksperiments. Ja nav zināšanu par to, ka tajā noteiktajā gaismā tas noteiktais kadrs visticamāk nesanāks, tad viņš, pežs, sanāk. Un jau atkal paralēlajā dimensijā, dramatiskā palēninājumā, pret sienu atsitas 5D MkII.

Un ar šo es negribu teikt, ka zināšanas ir kas slikts un no tām jāvairās kā no aizdomīga džipsija stacijas tunelī. Drīzāk ka tās diemžēl nemanifestējas rezultātos. Jo kāds ar vienu labu aci (otra var būt tizla un rādīt tikai pa kreisi ar dioptriju -8.5) un atvērtu prātu var izvilkt "printus" no aploksnes un tam aiz muguras izlec 4 sarīkojumdeju pāri vizuļos, tik labas tās bildes! Turpretī onkuļi no DPreview, kas visai iespējams ir zinošākie pikseļpisēji šaipus no Canis Major rūķgalaktikas, dod konsistentu sejasplaukstu visās savās parauggalerijās lai arī cik Purvciema dzīvokļus būtu vērti viņu Nikoni. Bildēt var iemācīties katrs, saprast ko dara, kamēr bildē arī. Taču lielākā daļa no tiem, kas pievēršās šim aizvakardienas hobijam, nes mājās kadrus, kuriem jāpūš nopakaļ gaisa atsvaidzinātājs. Jo vērtīgāka, līdz ar to, ir tā pirmā vai otrā bilde, kuru kāds paziņa kūtri ievieto publiskai apsmiešanai. Ja pamanu, ka laba - jāskrien pie tā cilvēka, jātin aparāts ar celtniecības skoču klāt pie rokas un jāpiedraud, ka ja metīs šo nodarbi pie malas - pēkšņa un sāpīga darbadūre dibenā! Pīs!

3:04pm: Mārcim ielauž seju. Ar dūri. Vai enkuru. Bija tumšs.
Vēlā ceturtdienas vakarā es tiku diezgan brutāli piekauts. Izgāju no mājas, pagriezos pa kreisi un guvu mācību. Kā izrādās, kosmosam nepatīk, kad kāds pārvietojas pa tumšiem pagalmiem, ieklausoties britu jaunatnes draiskajās melodijās savā iPod'ā. Nedzirdēju kā no mugurpuses pienāca karmiskā atmaksa (tobrīd nezināju arī, ka urlas tas pats kosmoss vien ir - vismaz ciktāl jāpasniedz Zemes zēniem "mācība"). Dzirdēju tikai skaļo *krakš*, ar kuru pārlūza mana seja. Tad vēl pāris *dišš*. Koši sārts izvirdums, no tās vietas, kur man iepriekš bija deguns, uzšāvās debesīs labākajās samuraju kino tradīcijās. Kā no šļūtenes pāris sekundēs aizlēju visu, ko vien var aizliet. Iespējams arī ļaundari, kurš atvadījies skarbā rajona valodā, devās prom. Tik pat strauji kā parādījies, viņš pazuda. Seju neiegaumēju - neizteiksmīga.
Sasāpējās un nedaudz sareiba galva, tādēļ nolēmu tomēr nedoties pāri ielai uz bankomātu, bet gan atgriezties mājās. Austiņās joprojām skanēja "Nothing To Worry About" (tas no jaunā Peter Bjorn & John albūma, kurš gaidāms Marta beigās), sāku dungot līdzi, lai sevi uzmundrinātu - izdevās; līdz pat brīdim, kad pienācu pie spoguļa. Klasiskā grieķu dieva vietā man pretī skatījās asiņains Ouvens Vilsons ar aizlauztu priekšzobu. No filmām atcerējos, ka tādā situācijā Ouvens parasti savu degunu noliek vietā ar veiklu īkšķa manipulāciju. *krakš*. Atkārtots asins feijerverks nolēja visu spoguli. Apgūlos uz grīdas padomāt. Turpmāk, tātad, es būšu vairs tikai gudrs. Trešais *krakš* atskanēja jau krietni vēlāk, pirmās slimnīcas traumu nodaļā, kad sirms ārsts no mana "materiāla" realizēja nepiepildītos jaunības sapņus par tēlniecību. Bez anestēzijas, jo ar pārliecību, ka noteikti esmu dzēris.
Turpmākās 4 dienas pavadīju slminīcā, ar tamponiem piebāztu seju. Satīts pēc Ramzesa modes. Raudzījos griestos, klausījos krievu TV seriālos, ko uz rupjmaizes ķieģeļa izmēra aparāta vēroja mani palātas biedri un pa brīdim aizstaigāju uz tualeti. Iemīļotākā atrakcija bija tualetes spogulis - tajā redzamajam čalim starp pieri un zodu nebija nevienas simetriskas detaļas. Kad biju mazs, māte veda uz atrakciju parkiem, kur greizo spoguļu istabā varēja sevi sašķobīt un izstaipīt kā vien (ne)gribējās. Kārtējo reizi pierādījās - es dzīstu kā suns. Neskatoties uz to, ka nākamajā dienā mans deguns tika lauzts vēl vienu reizi (ārstējošā tante neatzina wannabe tēlnieka sniegumu), jau sestdien viņš pārstāja izskatīties pēc kartupeļa un atjaunojās tuvu oriģinālam. Šodien es ar visu plūmju krāsas seju atgriezos mājās. Saklāju gultu, samīļoju kaķīti.

12:05am: Mārcis pilotē zvaigžņu raķeti. Starp folijas galaktikām. Sudrabvinīla skafandrā.
Viss sākās tik pēkšņi, tik strauji. 20 gadus no vietas izsmejot astoņdesmitos, pasaule tajos negaidīti samīlējās. Šauras jo šauras bikses, tikai pāris centimetrus platas kaklasaites, neiespējami absurdas matu sasukas un CASIO pogudēļi! Nedaudzie frīki ar muletiem vai akurāto sāna celiņu pāris mirkļos vairs nav frīki, bet gan tendences noteicēji, trendspotteri, fadsetteri. Tā notiek, kad nomainās paaudze. Radoši hiperaktīvā mūsu daļa glorificē laiku, kas beidzies īsi pirms to piedzimšanas - laiku, ko neatceras. Glorificēts atdarinājums priekštatam par ēru - tas ir tik lipīgi! Un tā 6 Miljardi cilvēku tiek piespiedu kārtā sadzīti viltus laika mašīnā un dodas 3 kadru/sekundē kolāžu, augstpotītes Adidas "kroseņu" ar velkro aizdarēm un fluro t-kreklu ar lielām kserokopētām sejām pilnā ceļojumā. Taču kā jau ar visu neo, populārā kultūra hiperbolizē, parodējot pati sevi. VHS kvalitātes videoklipi. Divas desmitgades vecu semplu zvērināti aranžējumi. Un kā es to visu mīlu!
Divas reizes vien esmu bijis tik ļoti par un ap tā brīža skaņām. Deviņdesmitajos, klanot galvu līdzi "dziļā nama"/"minimālā tehno" scēnai, vai drūmi ārdoties grānžeru sarīkojumos, un tagad, klausoties jauno-trauksmaino CASIO romantiķu ģēnijos. Viss šis brit-pop-roks un elektro-sint-pops ir tik es, tik es! "Lecam kājās un dejojam visu rītu dziesma Nr.256! Īīīīī!" Un tā, katru rītu, katru pēcpusdienu, vakaru un nakti. Ja vēl gadus 4 atpakaļ man tiktu dota iespēja izvēlēties muzikālo ēru, kurā dzīvot - noteikti *čink* sevi uz fanka ēras zelta dienām, bet šodien nē. Šodien es izvēlētos palikt te pat - Foals, The Presets, Friendly Fires, Klaxons, MGMT, Shitdisco, Justice un visu citu neskaitāmo "The" un "bez The" ritmiski-melodisko kolektīvu ērā. Te ir mana vieta - parodijā par 80-tajiem ar lielisku skaņu celiņu.

11:37am: Mārcis priecājas par ziemu. Ziema priecājas par Mārci.
Reizi gadā vai divos katram dēlī kāpējam ir tā viena diena uz kalna, kuras dēļ tiek braukts visas pārējās. Kad sniegs nav ledus ciets, nelīst lietus uz kapuces un kaut kādas kosmiskas sakritības dēļ pārējiem 2,5 miljoniem Latvijas iedzīvotāju nav ienācis prātā doties uz to pašu kalnu. Nē, šī diena ir īpaša. Košzilas augšā, mirdzošs zem dēļa un sarmā glazēti koki žilbina kā zipspuldzes Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā (kad katrs no N miljoniem rituālā manierē uzņem labi izgaismotu priekšā sēdošā pakausi uz melna fona). Šādas dienas ir tik reti, ka latvju dēļa entuziasts apjūk un brauc trīs un vienu pusi stundas no vietas līdz beidzot kājas pagurst un pēdupirkstiem no sala sāk lobīties nagi. Jo mēs zinam, ka otra šāda diena var būt rīt vai arī pēc 2 gadiem. Neizlutinātie mēs. 30 sekundes braucam lejā, tad 5min šūpojamies rindā pie pacēlāja un vēl piecas melanholiski šļūcam pa izčakarētu reni augšā visai jestras megafonmūzikas pavadīti. Līdzsvars visās lietās gan paredz, ka arī mums reizi pa reizei, kad planētas un ekonomiskā situācija nostājas perfekti lineārā izkārtojumā, veicas. Un tā, jau kuro dienu spīd saule, daba izliek pastkartes "Priecīgus Ziemassvētkus" objektīvu priekšā un kāds uzņēmējs ir uztaisījis piedienīgu trasi. Puskilometru garš un vietām peitiekami stāvs nobrauciens, pat pacēlājs ar krēsliņiem. Tā viena diena šķiet varētu pienākt vairākkārt šogad.

12:32pm: Mārcis apcer būvdarbus. Nopūšas latviešu valodā.
Ieceres ir LEGO klucīši, no kuriem mēs būvējam savu Babilonas torni. "Un tad šeit man būs sienā iebūvēta atvilkne ar adītām zeķēm." Jā, vienkārši pa vidu betona sienai atvilkne ar vecmodīgu rokturi. Adītas zeķes! (vasarā parastās, īsās, zem potītes) "Un tad tur man būs veļasmašīna "Rīga", ko es pārbūvēšu par baltvīna ledusskapi. Ziniet tāda apaļa, kā cilindrs?" Jo vienkāršs vīna ledusskapis ir priekš tiem citiem. "Un tad ienākot pa šīm durvīm guļamistabā, tā tiks izgaismota mājīgi-izkliedēti dzeltena, bet ja pirms tam iznāktu no vannasistabas, tad koši kontrastaini balta." Jo ir starpība starp "es eju gulēt" ienākšanu guļamistabā un "esmu ārā no dušas un posīšos uz darbu" ienākšanu guļamistabā.
Ieceres tātad. Tās pašas, kas vēlāk, atkailonot savu dibenu vienam kompromisam pēc otra, pārtop par "vienkārši kumode" šeit un "gaismu ieslēgt/izslēgt" tur. Ieceres, kas uz akvareļu papīra izskatās tik asprātīgas un pat kaut kādā pašiedvesmas veicinātā veidā praktiskas, būvdarbu procesā viena pēc otras tiek aizvietotas ar "es tikai gribu lai šis remonts ātrāk ir cauri" risinājumiem. Tas lielais grāmatu plaukts, katrs 3 kura nodalījums ir stiklots mikroskopiskā tuksneškāmja būrītis iet pirmais. Kopā ar tvaikapanku stilā noformētu kapara galda futbola laukumu. Uz neatgriešanos. Tām seko bieza rūdīta stikla vannasistabas sienas, kuru iekšā nepieciešamības gadījumā, nolaižami sarkankoka lokšņu aizkari. Tad mēs ķeramies pie mazliet praktiskāku ieceru izfiltrēšanas - bezšuvju, no apakšas izgaismotās, stikla šķiedras grīdas. Par labu praktiskajam un viegli mazgājamajam laminātam, kurš tiek uzklāts uz vecām, pilnībā atjaunošanai derīgām masīvkoka dēļu grīdām (arī tās kādā agrākā uzfantazējumā bija paredzēts noslīpēt un nobeicēt zaļganpelēkas). Un tā līdz beidzot attopamies pie gandrīz pilnībā izremontēta dzīvokļa, kas ir tik parasts, ka šķiet gluži gatavots "uz pārdošanu" un vienīgā asprātīgā iecere, kas tomēr ir realizēta = drēbju pakaramie no vecu motociklu bremžu klinķiem..
Tā nu arī es, ar lielu rūpību saloku savas ieceres, paklāju tās zem kaķīša WC kastes smiltiņām un sāku noskaidrot lētākās regipša iegādes vietas. Jo telpa, kas kā balta akvareļpapīra lapa jau mēnesi gaida "darīšanu" ir likusi man paklupt gar būvmateriālu čupu vienu par daudz reizi. Kā reiz teica kāda apgarota būtne: "arhitekti realizē savas fantāzijas par svešu naudu". Izredzes kļūt par pelnošu "Telpu Iecerētāju" (Ph.D.) gan patreiz ir tuvas sab.org. "Nacistiskās Apziņas Pārākuma Savienība" izredzēm pašvaldību vēlēšanās, so atpakaļ pie "kur pa lēto dabūjams flīzētājs" dodos es.

9:31am: Mārcis joprojām krāso. Rod atklāsmi par lūšiem.
Nieka pusgadam paskrienot kopš pēdējā ieraksta, būtu prātīgi pavēstīt par visām tām lieliskajām lietām, kuras Mārcis piedzīvojis aizvadītajā vasarā. Par skaistajām vietām, ko redzējis. Par izaugsmi/deģenerāciju. Par ātrajiem transporta līdzekļiem, kurus pārbaudījis. Bet.. vārds "prātīgi" izraisa epileptisku reakciju un liek justies kā otršķirīgam aktierim uz provinciāla teātra skatuves, kad kāds vēl mazāk talantīgs režisors, saliecies uz priekšu krēslā un sažņaudzis dūri, kliedz: "Neticu!" Tā vietā stāstīšu par sienu krāsošanu. Kā jau allaž, izjuzdams snobisku "pffff" pret tipiski vidēji statistisko dzīvokļa interjeru, nolēmu uzdrīkstēties ar kādu mazāk izvālētu krāsu par "bēšīgi-krēmīgi-gaiši-smilšaini-mājīgo" - patiesībā pat ar vairākām krāsām. Izraudzījos toni pa vidu starp "Jungle Drums 2" un "lūša zaļā caureja" (viņi mēdz ēst īpaši pretīgas sūnas, lai attīrītu vēderu, kad sākt palikt aizdomīgi par to, ka tas zaķis tur pļavā tā vienkārši gulēja un nekur nemuka 2 mēnešus no vietas).
Spožas rudens saules pielietā istabā atrotījis piedurknes, nokrāsoju vienu no sienām. Sasitu sajūsmā plaukstas. Ak! Un kāda uzdrīkstēšanās! ...tad saule norietēja. Skaistais sūnu tonis sāka palikt tumšāks un, kad pēdējā gaisma pameta istabu, man ienāca prātā doma: "Tad, lūk, kā pasaule izskatās caur lenteņa neesošajām acīm, dzīvojot mazāk apķērīga lūša dibenā". Šo rītu sāku ar pastaigu līdz krāsu veikalam.

2:26pm: Mārcis krāso griestus. Izkar mēli. Izmet baseina abonementu.
Griestus krāsot nav viegli. Patiesībā, tas ir pat ļoti grūti. Saceltām rokām virs galvas, melanholiski rullēt pūkainu vāli gar aptuveni līdzenu virsmu - sajūties kā latvietis! Vēlams lielus laukumus, un vēlams ar griestu krāsu, kas iegādāta par akcijas cenu un klājas aptuveni tik pat labi kā sauss, no ledusskapja izvilkts svists uz mīkstas tostermaizes. Tie no jums, kas tostermaizi vispirms uzsilda un sviestu arī kādu laiku atstāj uz galda - ejiet di**t ar savām burvestībām! Jau pēc pirmajiem pāris m2 saproti, ka baseins un sporta klubs ir pfffff un šī saceltu virs galvas roku vicināšana ir 100x efektīvāka. 5m2 dienā un tad var atvērt vaļā plastmasas pusdienu trauku un izēst makaronu salātus ar šķiņķi. Ja tā padomā, tieši to algoti strādnieki arī dara un ēd. Tiklīdz nolaid rokas, atskārt otru realitāti - atpakaļ virs galvas pacelšanai jāiesaista kāds trīša mehānisms. Tā aptuveni 25m2 un reizes 3, kamēr viss ir vienmērīgi balts.

11:15am: Mārcis iedvesmo pigmeju cilti. Sit bungas. Jūtas nobriedis.
PataPon ir lielisks! Sen nekas tik vienkāršs, vizuāli estētisks un aizkustinošs nav spēlēts uz mazā PSP. Patiesībā kopš LocoRoco laikiem. Un *DUN DUN DUNNNN* pārsteigums! Šo arī izstrādājuši tie paši puikas (un iespējams arī kāda meitene), kas LocoRoco. Spēle vienkārša un eleganta. Es, pagāndievs AM, situ bungas deju ritmā - mazie, melnie, manas ritma izjūtas iedvesmotie bezbailīgi dodas cīņā ar mikromamutu, ienaida cilti no kaimiņu pļavas vai jebkādiem citiem šķēršļiem. Pēc veiksmīga karagājiena, medībām vai teritoriālā klīdiena, šie priecīgi lēkā ap ugunskuru, skandinot manus iniciāļus. Blusu cirks. Idille. Kad kādu no manējiem cīņā nokauj, kliedzu uz PSP no aizkustinājuma un situ bungas ar divtik lielu sparu. Cik maz tomēr vajag lai justu līdzi digitāliem knišļiem - mazu, melnu siluetu un vienu izteiksmīgu aci. Jau pēc pirmajiem screen'iem, pusgadu atpakaļ zināju, ka šī būs "savējā" spēle! Nelaikā. Ļoti nelaikā. Darbs met izaicinājumu ar savu daudzumu, bet nolikt PSP malā nav iespējams!

9:31am: Mārcis aklimatizējas. Meklē krāsas. Neatrod.
Ierakstu trūkuma attaisnojumu meklējumos mēģinu sasniegt jaunu lakoniskuma virsotni. Luteklis. Viens vārds. Lai vai ko es uzrakstītu pēdējā mēneša sakarā, tas atgādina tīksmināšanos par sevi, savu lielisko dzīvi un, līdz ar to, izraisa dabiski latvisku pretreakciju lasītājos. Tiek izdzēsts. Izdomāju alternatīvu izklāsta metodi - tādu, kas manai lieliskajai tautai uzlabos garastāvokli kā padomju ebrejiem astoņdesmitie.

Nepateicīga nodarbošanās - repatriācija. Gaišs nepareizajā laikā. Auksti. Garlaicīgi. Pasaule kā caur melnbaltu "Радуга 12" TV. Kad uzspīd saulīte, viss apkārt no grayscale pārvēršas par sepia, taču patiesu krāsu joprojām kā nebija tā nav. Un tā vēl pāris mēnešus, līdz izdīgs pirmais zaļais un varēs ar platu smaidu un neviltotu sajūsmu uz viņu raudzīties caur savu ar Jagermeister salieto LOMO. Ienākot vietējā pārtikas veikalā, secinu, ka inflācija ir nu jau vairs ne pa gadiem rēķināma, bet pa mēnešiem. Arī iecere "atbraukšu un laidīšu uz kalnu dēļot", šķeit, būs jāatliek. Tā viena-divas nedēļas sniega, kas mūsu dzimtenei pienācās šoziem, šķiet norisinājās tieši manas prombūtnes laikā.
Nebija jau arī Austrālijā viss tik lieliski - uz katra otrā soļa jāsaka "Labdien" (labrīt/labvakar) lielam un, visticamāk, ļoti indīgam zirneklim. Tiem, kas ārpus cilpas, Austrālija ir mājvieta neticamam daudzumam pretdabiskas nāves cēloņu. Arahnofobijas vajātam latvietim šī valsts ir viena liela liela sausā tualete. Patīkamā sagurumā pēc lieliskas vasaras dienas, mērojot ceļu no pludmales mājās, flip-flop stringu čībām pliķejoties pa smilšainajām pēdām, siltajam gaisam pēc eikaliptiem smaržojot, pēkšņi sastingsti, jo snpz ir pamanījis pārdesmit centimetru attālumā no maniem plikajiem nepasargātajiem kāju pirkstiem pa trotuāru noskrienam kastani ar 8 kājām. Tālākais ceļš mājup jāmēro platām kājām. Eikaliptus vairs nejūt. Silts kā vanna dienvidu Klusais, kurā gan peldēties un serfot drīkst tikai starp karodziņiem stingrā pludmales patruļas uzraudzībā. Haizivīm nepatīk dzenskrūves skaņa, tādēļ ap peldvietām pastāvīgi riņķo vīri sarkanās "dzīvesvestēs" uz ūdensmočiem un glābējlaivās. Tie daži austrumeiropas hiligānisma vidē audzinātie "dibenā jūsu noteikumus" jaunieši, kas dodas peldēties pusnaktī, momentā zaudē jebkādu šmigas pazīmi organismā, kad stingrs kā ceļu remonta strīpainā konusa gals haizivs purns pabaksta kāju lai noteiktu vai Tu esi baļķis vai neprātīgi garšīga zivs.
Atgriežoties pie repatriācijas. Ja uznāk miegs, tad nepiemērotākajā brīdī un ar tādu spēku, ka paspēt līdz tuvākajam dīvānam var arī neizdoties. Naktīs turpretī acis ir platas kā kaķim rektālās pārbaudes laikā. Var doties vizināties, kas ir patīkami. Viegli apledojušas ielas, neviena cilvēka vai mašīnas četros no rīta - trīslitrīgu turbo plaušu rēciens šķērž frosty gaisu. Vecās tantes sveicina kāpņutelpā un priecājas, ka "atraktīvākais" kaimiņš ir atgriezies. Mazie prieki, kas palīdz. Pavisam drīz jau viss būs tā, kā bija līdz šim, un tajā pat laikā... nē, laikam tomēr nebūs. :)

9:36am: Mārcis brauc pa Vareno Okeāna Ceļu. Saož sajūsmas urīnu.
Man tika solīts dižākais "braucamais ceļš" Austrālijā un tas tika piegādāts. 250Km gar okeāna piekrasti. The Great Ocean Road ir ceļš ar atbilstošāko nosaukumu! Nebeidzams līkumu kombo, kas vietām ir iecirsts klintī, vietām vijas caur piekrastes mežu, vietām kalnā, vietām lejā. Ja es būtu šmulis terorists, šis ceļš būtu tā paradīze, kuru es iedomātos, mirklī kad ar C4 piekrautu Toyota Hilux ietriektos kādas vēstniecības parādes durvī. Nekādu 293 jaunavu vēderdejotāju un smaržīgām eļļām svaidītu halātu! Vienkārši nebeidzams Great Ocean Road. No vienas puses stāva klints, no otras puses zils okeāns, kas baltām šļakatām šķīstot, bliež viļņus pret stāvo krastu. Līkums un līkums, un līkums. Matiņi uz rokām cilātos vienādā lenķī ar tahometra bultiņu. Roudsters paklausīgi iesvērtu smaguma cetru pārmaiņus te uz vienu, te uz otru pusi. Vējš matos un tā tur sajūta - ka negribētos būt nekur citur. Kad nogurtu, varētu pieturēt kādā no piekrastes serfotāju ciematiem - izzīst aprasojušu smoothie un braukt tālāk. Paradīze. Ja es te dzīvotu, es brauktu uz to ceļu reizi nedēļā - bez nekāda iemesla, vienkārši lai to redzētu, pa to brauktu, izvingrinātu roudsterim kājas un iztīrītu motoram plaušas.

8:50am: Mārcis atgūst zaudēto svaru. Ņem to viegli.
Ziemeļnieki ir cikliskas vielmaiņas apgrūtināti. Reiz, sen senos, kad linu ūzās un cūkādas pastalās mēs skraidījām pa mežu, mēģinādami iekosties katrā auglī un pagaršot katru trešo sakni, gadalaika maiņa bija aktuālāka. Līdzīgi kā ziemeļu dzīvniekiem, bija svarīgi uzkrāt pēc iespējas lielāku tauku rezervi pirms iestājas ziema un nākas sūkāt ķepu līdz pat pirmajam pavasara dārzenim, tērējot kolosālus enerģijas daudzumus sevis apkurināšanai līdz 36,6. Mūsdienās, mēs esam krietni piedienīgāk saģērbti, sals ir saudzīgāks, pazīstam centrālās apkures un automašīnas krāsniņas brīnumu. Vielmaiņas cikliskums ir saglabājies, taču tas ir lieks, jo ziemā mēs varam ēst ne mazāk kā vasarā - pat vēl vairāk, līdz ar to gada siltajā daļā uzkrātie tauki netiek patērēti, jo kuņģī allaž ir karbonāde, kartupeļi un pat augļi. Vielmaiņa ir kā pensionārs ar komunisma grumbu pierē - adaptējas tik lēni, ka vēl savā pēdējā dzimšanasdienā skatās pa logu, cerībā ieraudzīt atgriežamies padomju varu tankos.

Tagad paņemam šo ķermeni un atvelkam uz Pismanikukarsti klimatu, kur ierastās decembra/janvāra lāstekas pie deguna vietā ir sārti apdeguši pleci. Pāris mirkļus viņš ir apjukumā, taču tad palecas no sajūsmas un sāk visu, ko vien apēd, kraut pieliekamajā, jo tic, ka šitik silti ilgi nebūs un jāgatavojas ziemai. Enerģījas patēriņš ir niecīgs. Sevis apkurei tiek tērēta nulle. Un rezultātā, ja ēd kā pierasts (daudz un bieži), tad drīz vien ir risks izskatīties tā it kā apēsti desmit kilogrami popkorna graudu un ielīsts mikroviļņu krāsnī. Sākumā iegūšu lodes formu un tad eksplodēšu. Ķermenis tik krāj un krāj, bet ziema kā nenāk tā nenāk.

Var mēģināt cītīgi sportot, taču karsti un slinkums. Var mēģināt mazāk ēst, bet tas liek vielmaiņai vēl vairāk sasparoties, domājot, ka vasara tik tiešām tuvojas beigām un ēdiens sāk izsīkt. Vai arī var to vienkārši pieņemt, samierināties, vārtīties pludmalē, ēst un darīt ko vien gribas, jo atvaļinājums nav bezgalīgs un pavisam drīz Latvijas ziema un piemājas sporta klubs un atgriezīs visu savās vietās. Un ķermeņa iekšējais sarkani-konservatīvais pensionārs ar neļķi žaketes krūškabatā varēs teikt: "Es zināju! Es taču teicu, ka būs ziema!"

7:29am: Mārcis sagaida Jauno Gadu. Un tad vēlreiz.
Pavēla 1. janvāra pēcpusdiena. Dzērām šampi, glupos veidos lecām kādas latviešu tantes piemājas baseinā un pa brīdim atkārtojām: "Eu ...ir 1. janvāris." Arī dažas stundas iepriekš kad jaungada afterparty vairāk izskatījās pēc pusnakts dārza svētkiem nekā pēc "nu, ko, salūts galā, visi atpakaļ mājā pie rosola!" kaut kas šķita neriktīgi. Neriktīgumu pastiprināja arī tas, ka lielākā daļa no mums sen jau bija nolūzusi un gulēja (9:00 no rīta), kad Latvija sagaidīja J.G. un cilvēki nosalušiem pirkstiem sūtīja apsveikumu īsās. Un man patīk, kad ir neriktīgi. Patīk, kad visus bioloģiskos pulksteņus un ziemeļnieku vielmaiņas var pasūtīt pie "Rīgas Dumpja" vai "Staburaga", vai "Lielā Kristapa". Jo tā te vietējie latvieši runā - 30to gadu valodā un ar lielu akcentu. Ir kāds liels gandarījums par sevi, kad paspēj (ievelkam dziļu elpu) sagtavaot svētku vakariņas, aizlieties līdz nolūzumam, pavārtīties pa upesmalu stutējoties pret ne mazāk dumajiem draugiem, pamosties, sagaidīt salūtu kopā ar kādu miljonu šķībuļu +31C grādu pusnaktī, taisīt kilometru garu sprintu (kura rezultātā jebkāda alkohola pazīme no ķermeņa ir prom) pakaļ afterparty autobusam (jo tikai busa vadītājs zin, kur tas pārtijs notiek), busā mēģināt dziedāt līdzi pirmskara latvju dziesmām, ko pavada tribal perkusionisti, un kuras katrs vietējais latvju jaunietis uzskata par godu zināt no galvas, aizlieties vēlreiz ar dārzasvētku boli no milzīgas bļodas, iepazīties ar kolorītajiem, par kādu no kuriem vēlāk noskaidrojas, ka iepriekšējā pārtijā viņš ir piedirsis folijā un ielicis ledusskapī (laikam demonstrējot savu nostāju), aizmirst visu vārdus, vēlreiz aizlieties, nejauši uziet Mārtiņu dārzā un, saulei spīdot, lielā ronī (jā, tas mans jaunieviesums) doties uz mājām, protams ne uz savām, jo kurš tad savas var atrast. Un to visu vēl pirms Latvijā kāds paspējis izņemt no ledusskapja šampi. Vienos dienā, kad tālajā Latvijā jaunais gads jau 4h kā sagaidīts, siļķe kažociņā apēsta un Krievu Standarts nosusināts, mēs ar Mārtiņu joprojām meklējam savas mājas. Ronī. Ekstrēmās temperatūrās.

10:08am: Draugi nosauc šodienu par "rehabilitācijas". Mārcis neiebilst.
No paaugstinātas saliņas, plašā bāra vīdū atskanēja dzīvais funks. Masīvs, rotaļīgs, harmoniski detalizēts un sasodīti dzīvs funks. Deviņu meistaru izpildīts, pārsimts cilvēku apbrīnots. Es paraudzījos uz Reini kā uz Mozu, kas atvedis savus šmuļus uz apsolīto zemi pirms kārtējais Hitlers samet viņus krāsnī un sniedz siltumu āriešu namiem dzestrajā decembrī. Pastāv manī pārliecība, ka tik kvalitatīvu funku kā vakar uz "The Night Cat" deju plača ir iespējams dzirdēt tikai beidzot saskrūvējot līdz galam savu garāžas projektu "laika mašīna uz 70tajiem". Citiem vārdiem - bija krāšņs. Kas vēl labāk, The Night Cat bija jau n-tais artsy bārs Fitzroy latīņu rajonā, un katrs nākamais bija lieliskāks par iepriekšējo. Katrs nākamais vairāk apveltīts ar "dvēseles spēku".

Dzīvā mūzika man ir kā lepras slimniekiem Lurdesa. Un šī ir mana atveseļošanās sala. "bar Open" (jā, tā viņš saucas) otrajā stāvā norisinājās improvizācijas batle bass+klavieres vs. saksofons+giča, bundzinieks spēlēja uz abām frontēm. Muzikālu izaicinājumu, konkurējošu solo un neticamas saspēles performance. Draudzīgi sēdēju uz tepiķa, kopā ar pārējiem klausītājiem tumšajā, pārbāztajā telpā, tukšoju padsmito dzērveņu šņabi un domāju. Ja meklēts tiktu kāds nodibinājums (establishment), kur jāsēž uz lakotām rīsu mēbelēm, pasniedz tikai vienu kokteili (frikadeļu buljons ar rumu 50/50) un skan country&western klasika Laosas popzvaigžņu izpildījumā, mēs to gan jau atrastu tieši Fitzroy. Lielai pilsētai ir liela kapacitāte un Melburnā ir vismaz viens bārs uz katriem 100 iedzīvotājiem. Katrs no tiem mēģina specializēties - atrast savu auditoriju, savu garšu un skaņu, piesaistīt pastāvīgos. Megapoles plusi. Divos vakaros redzēti bāri, kas iekārtoti kā ķimijas laboratorijas, privātmāju pagalmi, golfa laukumi, tropu būdeles, vecas arkādes, ierakstu studijas. Un piedzīvots vietējais "gājiena no vecrīgas mājās" analogs - skriešana cauri parka zālāju sprinkleriem un possumu (kaut kas pa vidu starp vāveri un kaķīti) mānīšana, piesolot iedomātu cepumu, pa ceļam uz mājām. Es tiešām esmu šeit.

8:56am: Mārcis iepazīstas ar Klimatu. Aizmirst tā vārdu. Pārtiek no ledus.
Kā jau sen zināms, ir diezgan bezjēdzīgi, ar mani iepazīstoties, teikt savu vārdu. Brīdī, kad spiežat man roku un smaidat, vārda vietā es dzirdu monotonu *beeep* un sekundes divas vēlāk, ja man pajautā: "Starpcitu, kā mani sauc?", es nespēju atcerēties. Lieliskie cilvēki, ko esmu saticis, to protams nezin. Līdz ar to nākas improvizēt ar "Tu" vai "eu". Reizēm, ja klātesošo ir padaudz, es mēdzu lietot klusu: "Jāni?" un skatīties vai kāds atsaucas, jo Jāņu parasti ir vismaz viens. Taču vēl biežāk es vienkārši ieskatos cilvēku sejās un mēģinu uzminēt vai tie izskatās vairāk pēc Pētera vai pēc Gunvalža. Pārsteidzoši, bet regulāri sanāk uzminēt. Ja meitene izskatās pēc Zanes, es nekautrējos riskēt viņu tā uzrunāt. Reizēm apvainojas, reizēm pasmaida un nosauc savu patieso vārdu vēlreiz. Atkarībā no tā cik ļoti cilvēkam piestāv viņa vārds, es ar laiku to tomēr iegaumēju.

Un tagad pieņemsim, ka Austrālijas klimats ir persona un tam ir vārds, kuru es neesmu spējīgs iegaumēt.. ...taču pēc sejas izskatās pēc Pismanikukarsti! Klasisks latviešu vārds. Tēvs uzstāja. Es esmu šeit divas dienas un abas no tām ir bijušas karstākās no jebkad mūžā piedzīvotajām. Uz zemes ir tuksneši, kuros mēdz būt vēsāks. Paver kādas kondicionētas telpas durvi, sper soli ārā un šķiet kāds iesit ar nokaitētu skārda loksni pa seju. Nokrītot uz zemes, jūti, ka tas kāds mēģina Tevi piebeigt, pūšot virsū ar celtniecības fēnu. Pismanikukarsti ir sauss, temperatūra ēnā (39C) būtiski atšķiras no temperatūras saulē, kas varētu būt pāri piecdesmit. Tā precīzi nezinu, jo vienīgais pietiekami izturīgais termometrs ar ko varētu noteikt, patreiz ir pieskrūvēts krāsnij Liepājas Metalurgā. Pludmalē uzkavēties ilgāk par stundu nesanāk, sāk smirdēt pēc svilinātas cūciņas pat ar 30-to aizsargkrēmu. Plunčāties okeānā ir risinājums, taču no saulesdūriena tas nepasargās. Būs jāmēģina plunčāties ar hromētu nacistu ķiveri. Pismanikukarsti klimatā latvieti pārņem tāds kā "pirts azarts", kad karstums nekaitina, bet gluži otrādi gribas redzēt cik augstu tas termometra sarkanais uzkāps un, raidot saulei izaicinošu skatienu, jautājam: "Is that all You've got?!" Latvietis praktiskais atrod veidus kā izmantot karstumu saimniecībā. Izņemam slapjas drēbes no veļasmašīnas, uzģērbjam, izejam pa ārdurvi, apgriežamies, ienākam atpakaļ. Drēbes sausas. Sasvīst uz ielas, līdz ar to, nav iespējams.

Un neskatoties uz n-tajiem izdzertajiem šķidruma litriem, čurāt neprasās biežāk kā reizi dienā. Viss iztvaiko caur acīm. Un Klimatu patiesībā sauc Ansis.

7:51am: Mārcis īslaicīgi emigrē. Vārtās pa lidostu. Aizķeras laika zonā.
Ir agrs rīts Austrālijas dienvidos. Pārējie divi klauni joprojām guļ - viens tādēļ, ka ir agrs un viņš vienmēr guļ, kad ir agrs, otrs tādēļ ka ir pārguris. Es turpretī jau pāris stundas skatos pa balkonu ārā uz vasaru, klausos eksotisku putnu čivināšanā un vizualizēju sevi šeit un tagad. Diezgan piemērtos brīdis atklāstīt notikušo kopš otrdienas pēcpusdienas, kad aizpampis no Ziemassvētku ēdiena, iesēdos spārnotā autobusā.

Ir tas tur gada posms, kad Getvikā 90% no darbiniekiem paceļ klausuli un miegainā bet apmierinātā balsī prasa: "Eu, kāda vēl maiņa?! Šodien taču.. ā, pag, nu jā. Nu nekas, gan jau tur bez manis." Un bez viņa un pārējiem 89,98% šķiet tik tiešām spēj funkcionēt vesela lidosta - no Getvikas ziemsvētkos neiet vilcieni, nebrauc autobusi un patiesībā vienīgais veids kā nokļūt uz Hītrovu ir palīdzot smaidīgam pakistāņu taksistam tikt pie jaunām peļņas virsotnēm. Hītrova kā jau lielāka un svarīgāka lidosta par Getviku, pārsteiza ar vēl lielāku bezjēdzīgumu. Vilcienu, metro vai autobusu satiksmes neesamība ir sīkums salīdzinot ar lidostu no kuras nav iespējams aizlidot! Turpmākās padsmit stundas garā muļķošanās un sevis izklaidēšana pa lielu un gandrīz pilnībā tukšu lidostu mērāma šādi: 1 iztukšota (izdzerta) dāvanā, 2 samaņas zaudējumi uz bagāžas ratiņiem, 4 atkārtotas visa iespējamā apskatīšanas un 1 pamošanās nosacītā telpas vidū, kur pirms un pēc Tevis jau izveidojusies rinda uz reģistrēšanos.

Dziļā vēnu tromboze. Kādas 5 filmas. Honkonga. Vēl dziļāka vēnu tromboze. Vēl kādas 5 filmas. Melburna. Ir pirmās stundas no mēnesi gara atvaļinājuma vasaras vidū. Un vēl ir kaut kur izzudušas divas dienas, kas patiesībša bija viena diena. Laiks ir komplicēta lieta. Ir iespējams vienas dienas laikā pārvietoties par pusotru dienu nākotnē, sagaidīt jauno gadu ātrāk par citiem un atgrizties Latvijā krietni ātrāk nekā lido lidmašīna. Bet patreiz laiks vienkārši neļauj gulēt tad, kad tas būtu jādara.

10:40pm: Mārcis ieklausās skaitļos. Vēro oscilogrāfu. Klana galvu.
Deviņdesmitajos kāds vīrs, saraucot pierē viedo rievu, man teica: "šī tava *čik čik dun pī* mūzika nenodzīvos līdz Tavai pilngadībai". Viņam nebija taisnība. Arī man nebija taisnība, patiesībā, jo uzlicis atpakaļ austiņas, es atbildēju: "tad jau jāklausās kamēr vēl ir". Maigi, kompresēti čirkstieni, klikšķi, vibrācijas un pīkstieni. Patīkami rezonē ķermenī ieslodzītajā šķidrumā - šūpo mikromatiņus ausīs. Hipnotizē. No frekvenču ģeneratoru, bungumašīnu un sempleru laušanas ir radušies desmitiem, iespējams pat simtiem dažādu elektroniskās mūzikas žanru. Nākušas un gājušas burtu-ciparu kombinācijas mākslinieku radošajos pseidonīmos. <100 eksemplāru tirāžas. Pagrīdes pasākumi izdemulētās rūpnīcās. Klubs "Metro". Pilngadība. Un tā joprojām ir te pat - pulsē manās MDR-V500 ausīs ar spirālīgo telefonvadu. Liek klanīt galvu Andrejsalas pasākumos. Neviena dzīva instrumenta; elektroniskā mūzika ir kā rūsas klāta "Gastronoms" izkārtne, kā artsy melnbalta fotogrāfija, kurā redzams izkāmējis puskails pensionārs ar saņurcītas folijas apakšbiksēm un no liela maizes klaipa izgrebtu ķiveri galvā. Elektroniskā mūzika nav mūzika, tās ir ausij tīkamas minimālistiskas frekvences, kas viena otru papildina radod krāsu uzplaiksnījumu virknes. Tas mazāk līdzinās skaņdarbiem šī vārda klasiskajā izpratnē, bet vairāk pīkstienos, tikšķos un krakšķos pārkodētiem attēliem. Vismaz laba tā dara. Slikta.. slikta skalda pa galvu un nogalina nervu šūnas. Elektroniskās minimālūzikas radītājs ir ne tik daudz reāls cilvēkas, kas klikšķina peli pie sava datora, bet apsēsts vīrs baltā halātā, kas laboratorijā vēro zaļas līnijas locīšanos oscilogrāfā, pieraksta rezultātus bloknotā un lej spilgti zilas krāsas šķidrumu no vienas kolbas otrā. Fonā 60-to gadu ēras superdators kā lielveikala egle midžina krāsainas spuldzītes. Iegaudojas servomotors. Dzen no apdzeltējušas kastes perfolenti ritinot to uz grīdas lielā čupā. Šī mana *čik čik dun pī* mūzika nenodzīvos līdz manai pilngadībai uzskatīja vīrs ar viedu rievu pierē, kurš diemžēl nenodzīvoja pietiekami ilgi, lai pārbaudītu sava apgalvojuma patiesību.

12:46pm: Mārcis spēlē geimu. Nezaudē dzīvību.
Pāris m3 ar būvgružiem dēļ nav racionāli pasūtīt celtniecības atktitumu konteineru. Tā vietā jāuzspēlē minigeims. Arkāde. Sakraujam būvgružus maisos. Kopā ap 20. Aizņemamies mazu busiņu no kāda pazīstamā, kam ir mazs busiņš. Sakraujam maisus transporta līdzeklī un sākam spēlēt. Spēle gauži vienkārša: vizinamies pa pilsētu - raugāmies apkārt. Tiklīdz ieraugam vientuļu atkritumu konteineru, kas izskatās pustukšs, piebraucam klāt, aizskrienam uz aizmuguri, paķeram vienu vai divus maisus un izmetam konteinerā. Kamēr kāda sētniece vai garlaikots lielā tēvijas kara veterāns nav paspējis piefiksēt busiņa numuru un nevicina gaisā aknuplankumiem un vēnām rotāto dūri, laižamies. Spēles mērķis ir pēc iespējas īsākā laikā atbrīvoties no visiem maisiem, netiekot pieķertam. It's fun! Attīsta novērošanas spējas (krūmos maskēta konteinera pamanīšanas spējas, braucot lielā ātrumā) un fizisko kultūru.

2:27pm: Mārcis dodas uz koncertu. Tiek saplosīts. Gūst paliekošu iespaidu.
Nē, es nebiju starp tiem, kas izķēra biļetes pirmajās 5 minūtēs. Es biju starp tiem, kas atbalstīja eBay skalperus un viņu 300% uzcenojumu (sīkums salīdzinot ar 600% uzcenojumu, ko prasīja cilvēki pie halles ieejas). Pastāv manā galvā uzskats, ka Arctic Monkeys koncerts 2007. gada 8. decembrī Londonā ir masu histērijas un fanu psihozes ekvivalents tiem gig'iem, kas padarīja slavenus Stounus un Sex Pistols. Neprāts un AM britmūzika izrādās nāk komplektā.
Alexandra Palace ir vidēji sena pils ar stikla velvēm un jumtu kā 19. gadsimta botāniskajam dārzam - atmosfēriska vieta. Tādas vietas nesagatavo fanu vājprātam, viņas tikai piedod nozīmīgumu visam notiekošajam un parūpējas par spilgtākām atmiņu krāsām. Tiklīdz atskanēja pirmās Arktisko dziesmas pirmais akords, klātesošie sajuka prātā - metru gaisā lecoši tūkstoši cilvēku, ar blīvumu vismaz 5 uz m2. Plīstošu drēbju skaņa, pa gaisu lidojošas alus glāzes un vienbalsīga, futobola lielvasts arēnu rūdīta līdzi "dziedāšana". Jebkurš iepriekš piedzīvotais koncerts salīdzinājumam ir kā pansionāta pikniks ar desumaizēm parka austrumu stūrī, tur kur mazāk pūš vējš un ilgāk uzkavējas saule vakaros. Paši AM spēlēja lieliski - skudru līnijdejas pa rokām un muguru. Kontrasta duša starp eiforiju un vairākiem elles lokiem. Aptuveni atceros to brīdi, kad glābjot kaut kādu meiteni no samīdīšanas, stumjoties pret kārtējo spiediena vilni, sajutu kādu raujam manu kabatu. Nedaudz vēlāk, aizkļuvis līdz zemāka blīvuma reģionam halles malā, sapratu, ka šis bija pēdējais vakars kad redzēju savu smuko mobilo vai tā vērtīgo saturu. Kad viss bija cauri, puspliki, zilumaini cilvēki bradāja pa piedrazoto līdz ceļiem senlaicīgās halles grīdu. Kāds meklēja savus apavus, kas burzmā bija noāvušies, cits mobilo, daži viens otru. "Neaizmirstams" ir tas vārds, ko iedomājos pirmo, kad kāds prasa par AM koncertu.

9:58am: Mārcis testē auto. Piedzīvo lielāko apkaunojumu.
Agri vai vēlu kaut kam tādam bija jānotiek. Jau labu laiku rotaļājos ar ideju par kādu jaunu/-iem auto. Kaut ko neikdienišķu, retu, unikālu, jaunu. Būtībā meklēju ko līdzīgu savam S2000, taču nedaudz civilizētāku un ar vismas 4 pilnizmēra sēdvietām. Sazvanīju, norunāju randiņu, iesēdos, iedarbināju, piesprādzējos. Minūti vēlāk, paātrinoties kārtējā līkumā, rotoriem spocīgi dūcot, sāka birt no acīm prieka asaras. Sākumā nepievērsu tam uzmanību, jo biju pārņemts ar 9500 apgriezienu zummera skaņu. Tad sajutu slapjo aci un iestājās lielākais WTF moments pēdējo mēnešu vēsturē. Bija tumšs, testējamā auto īpašnieks sēdēja blakus, izskatījās manāmi apjucis. Var būt tādēļ, ka pamanīja, varbūt tādēļ, ka es, pirmo reizi iesēdies auto, minūti vēlāk braucu ar to tik ātri kā, iespējams, viņš nekad nebija uzdrīkstējies. Nokaunējos un sapratu, ka sporta kāri manā dzīvē ieņem neadekvāti būtisku lomu. I need counceling.

11:24am: Mārcim beidzas benzīns. Stumj. Smejas.
Nesenā pagātnē mans autoparks tika samazināts vēl par vienu. Pārdevu HONDA Accord. Nu, par ikdienas transportu līdz pat pavasarim (kad tikšu pie jauna, spoža un neaprakstāmi iedvesmojoša auto) ir kļuvis Supra. Leģendārs ar neskaitāmajiem tehniskajiem defektiem, ātri saskaitāmajām sekundēm līdz simtam Km/h un degvielas padeves cauruli no bākas uz motoru īkšķa platumā. Vēlā vakarā, vedot Dr. Bao mājās, nepievērsu uzmanību seju sauļojošajai zema degvielas līmeņa spuldzei. Iespējams tādēļ, ka nespēju novērsties no lielā, baltā plākstera, kas rotā 50% mana bērnības drauga sejas. Suprā, "tukša bāka" spuldze nav kā citos auto - viņa nenozīmē, ka kaut kad nākamnedēļ, pēc ceļojuma uz Alūksni, derētu iebraukt uzpildīties. Suprā viņa nozīmē "Cien. vadītāj, Jums ir pāris minūtes lai atrastu degvielas uzpildes staciju".
Dr. Bao izkāpj. Māj ar roku. Es braucu tālāk. Brīdī, kad sajutu, ka dzinējs sāk rīstīties, līdz uzpildes stacijai bija atlicis aptuveni 1 kvartāls, 1 krustojums ar luksoforu un 1 stāvs uzkalns pie Dinaz iebrauktuves. Iesākumā auto vēl žagodamies kustējās uz priekšu, tad vienkārši ripoja, tad apstājās ..pa vidu krustojumam. Viegliem, maziem roudsteriem ir vēl kāda priekšrocība pār lielām smagām GT kupejām, ko es paspēju izdomāt stumjot aptuveni 1700Kg smago Supru pāri krustojumam. Tad es nonācu pie uzkalna. Šodien katrai manai kājai ir aptuveni vienāds apkārtmērs ar vidukli un ļoti sāp prese. Jo stumjot Supru augšā pa uzkalnu, es nespēju pārstāt skaļi smieties par to cik tas ir grūti. Katri 5cm ir kā 5. stāvā uznests ledusskapis. Katrs metrs ir kā 2 dienu pārgājiens cauri purvainajai Altajai. Kad es beidzot nonācu pie sūkņa, knapi varēju nostāvēt kājās un visu stumšanas laiku nevarēju beigt smieties. Par sevi un par savu kāru.

11:26am: Crap!
Mans feiverit maciņš ir gone. Karšu atjaunošana un čakars protams ir meeh, bet lielāka bēda ir par pašu maku, kurš bija awesome un dāvināts, un fucking perfekts priekš manis.

2:17pm: fotoizaugsme
Vasaras vidū, parunājies ar mxz, sasirgu ar ideju par LOMO. Pagājušajā nedēļas nogalē nopirku viņu Barselonā ...un aizdomājos.( ... tālāk ... )

11:21am: blow me!
Kas man patīk Sony Ericsson tālruņos. Reizēm, kad piespraud lādētāju telefonam, nekas nenotiek. Jānoņem lādētājs un jāuzpūš kontaktiem uz telefona tā kā to kādreiz darīju ar NES kārtridžiem, tad jāipiesprauž atkal un viss notiek! :) mazs sīkums, bet ļoti patīk!

6:33pm: Journey to the awesome and back.
Dažas bildes no mana episkā uz Nirburgringu.