Mārcis atgūst zaudēto svaru. Ņem to viegli.
Ziemeļnieki ir cikliskas vielmaiņas apgrūtināti. Reiz, sen senos, kad linu ūzās un cūkādas pastalās mēs skraidījām pa mežu, mēģinādami iekosties katrā auglī un pagaršot katru trešo sakni, gadalaika maiņa bija aktuālāka. Līdzīgi kā ziemeļu dzīvniekiem, bija svarīgi uzkrāt pēc iespējas lielāku tauku rezervi pirms iestājas ziema un nākas sūkāt ķepu līdz pat pirmajam pavasara dārzenim, tērējot kolosālus enerģijas daudzumus sevis apkurināšanai līdz 36,6. Mūsdienās, mēs esam krietni piedienīgāk saģērbti, sals ir saudzīgāks, pazīstam centrālās apkures un automašīnas krāsniņas brīnumu. Vielmaiņas cikliskums ir saglabājies, taču tas ir lieks, jo ziemā mēs varam ēst ne mazāk kā vasarā - pat vēl vairāk, līdz ar to gada siltajā daļā uzkrātie tauki netiek patērēti, jo kuņģī allaž ir karbonāde, kartupeļi un pat augļi. Vielmaiņa ir kā pensionārs ar komunisma grumbu pierē - adaptējas tik lēni, ka vēl savā pēdējā dzimšanasdienā skatās pa logu, cerībā ieraudzīt atgriežamies padomju varu tankos.

Tagad paņemam šo ķermeni un atvelkam uz Pismanikukarsti klimatu, kur ierastās decembra/janvāra lāstekas pie deguna vietā ir sārti apdeguši pleci. Pāris mirkļus viņš ir apjukumā, taču tad palecas no sajūsmas un sāk visu, ko vien apēd, kraut pieliekamajā, jo tic, ka šitik silti ilgi nebūs un jāgatavojas ziemai. Enerģījas patēriņš ir niecīgs. Sevis apkurei tiek tērēta nulle. Un rezultātā, ja ēd kā pierasts (daudz un bieži), tad drīz vien ir risks izskatīties tā it kā apēsti desmit kilogrami popkorna graudu un ielīsts mikroviļņu krāsnī. Sākumā iegūšu lodes formu un tad eksplodēšu. Ķermenis tik krāj un krāj, bet ziema kā nenāk tā nenāk.

Var mēģināt cītīgi sportot, taču karsti un slinkums. Var mēģināt mazāk ēst, bet tas liek vielmaiņai vēl vairāk sasparoties, domājot, ka vasara tik tiešām tuvojas beigām un ēdiens sāk izsīkt. Vai arī var to vienkārši pieņemt, samierināties, vārtīties pludmalē, ēst un darīt ko vien gribas, jo atvaļinājums nav bezgalīgs un pavisam drīz Latvijas ziema un piemājas sporta klubs un atgriezīs visu savās vietās. Un ķermeņa iekšējais sarkani-konservatīvais pensionārs ar neļķi žaketes krūškabatā varēs teikt: "Es zināju! Es taču teicu, ka būs ziema!"