Mārcis dodas uz koncertu. Tiek saplosīts. Gūst paliekošu iespaidu.
Nē, es nebiju starp tiem, kas izķēra biļetes pirmajās 5 minūtēs. Es biju starp tiem, kas atbalstīja eBay skalperus un viņu 300% uzcenojumu (sīkums salīdzinot ar 600% uzcenojumu, ko prasīja cilvēki pie halles ieejas). Pastāv manā galvā uzskats, ka Arctic Monkeys koncerts 2007. gada 8. decembrī Londonā ir masu histērijas un fanu psihozes ekvivalents tiem gig'iem, kas padarīja slavenus Stounus un Sex Pistols. Neprāts un AM britmūzika izrādās nāk komplektā.
Alexandra Palace ir vidēji sena pils ar stikla velvēm un jumtu kā 19. gadsimta botāniskajam dārzam - atmosfēriska vieta. Tādas vietas nesagatavo fanu vājprātam, viņas tikai piedod nozīmīgumu visam notiekošajam un parūpējas par spilgtākām atmiņu krāsām. Tiklīdz atskanēja pirmās Arktisko dziesmas pirmais akords, klātesošie sajuka prātā - metru gaisā lecoši tūkstoši cilvēku, ar blīvumu vismaz 5 uz m2. Plīstošu drēbju skaņa, pa gaisu lidojošas alus glāzes un vienbalsīga, futobola lielvasts arēnu rūdīta līdzi "dziedāšana". Jebkurš iepriekš piedzīvotais koncerts salīdzinājumam ir kā pansionāta pikniks ar desumaizēm parka austrumu stūrī, tur kur mazāk pūš vējš un ilgāk uzkavējas saule vakaros. Paši AM spēlēja lieliski - skudru līnijdejas pa rokām un muguru. Kontrasta duša starp eiforiju un vairākiem elles lokiem. Aptuveni atceros to brīdi, kad glābjot kaut kādu meiteni no samīdīšanas, stumjoties pret kārtējo spiediena vilni, sajutu kādu raujam manu kabatu. Nedaudz vēlāk, aizkļuvis līdz zemāka blīvuma reģionam halles malā, sapratu, ka šis bija pēdējais vakars kad redzēju savu smuko mobilo vai tā vērtīgo saturu. Kad viss bija cauri, puspliki, zilumaini cilvēki bradāja pa piedrazoto līdz ceļiem senlaicīgās halles grīdu. Kāds meklēja savus apavus, kas burzmā bija noāvušies, cits mobilo, daži viens otru. "Neaizmirstams" ir tas vārds, ko iedomājos pirmo, kad kāds prasa par AM koncertu.