Mārcis īslaicīgi emigrē. Vārtās pa lidostu. Aizķeras laika zonā.
Ir agrs rīts Austrālijas dienvidos. Pārējie divi klauni joprojām guļ - viens tādēļ, ka ir agrs un viņš vienmēr guļ, kad ir agrs, otrs tādēļ ka ir pārguris. Es turpretī jau pāris stundas skatos pa balkonu ārā uz vasaru, klausos eksotisku putnu čivināšanā un vizualizēju sevi šeit un tagad. Diezgan piemērtos brīdis atklāstīt notikušo kopš otrdienas pēcpusdienas, kad aizpampis no Ziemassvētku ēdiena, iesēdos spārnotā autobusā.

Ir tas tur gada posms, kad Getvikā 90% no darbiniekiem paceļ klausuli un miegainā bet apmierinātā balsī prasa: "Eu, kāda vēl maiņa?! Šodien taču.. ā, pag, nu jā. Nu nekas, gan jau tur bez manis." Un bez viņa un pārējiem 89,98% šķiet tik tiešām spēj funkcionēt vesela lidosta - no Getvikas ziemsvētkos neiet vilcieni, nebrauc autobusi un patiesībā vienīgais veids kā nokļūt uz Hītrovu ir palīdzot smaidīgam pakistāņu taksistam tikt pie jaunām peļņas virsotnēm. Hītrova kā jau lielāka un svarīgāka lidosta par Getviku, pārsteiza ar vēl lielāku bezjēdzīgumu. Vilcienu, metro vai autobusu satiksmes neesamība ir sīkums salīdzinot ar lidostu no kuras nav iespējams aizlidot! Turpmākās padsmit stundas garā muļķošanās un sevis izklaidēšana pa lielu un gandrīz pilnībā tukšu lidostu mērāma šādi: 1 iztukšota (izdzerta) dāvanā, 2 samaņas zaudējumi uz bagāžas ratiņiem, 4 atkārtotas visa iespējamā apskatīšanas un 1 pamošanās nosacītā telpas vidū, kur pirms un pēc Tevis jau izveidojusies rinda uz reģistrēšanos.

Dziļā vēnu tromboze. Kādas 5 filmas. Honkonga. Vēl dziļāka vēnu tromboze. Vēl kādas 5 filmas. Melburna. Ir pirmās stundas no mēnesi gara atvaļinājuma vasaras vidū. Un vēl ir kaut kur izzudušas divas dienas, kas patiesībša bija viena diena. Laiks ir komplicēta lieta. Ir iespējams vienas dienas laikā pārvietoties par pusotru dienu nākotnē, sagaidīt jauno gadu ātrāk par citiem un atgrizties Latvijā krietni ātrāk nekā lido lidmašīna. Bet patreiz laiks vienkārši neļauj gulēt tad, kad tas būtu jādara.