Mārcis priecājas par ziemu. Ziema priecājas par Mārci.
Reizi gadā vai divos katram dēlī kāpējam ir tā viena diena uz kalna, kuras dēļ tiek braukts visas pārējās. Kad sniegs nav ledus ciets, nelīst lietus uz kapuces un kaut kādas kosmiskas sakritības dēļ pārējiem 2,5 miljoniem Latvijas iedzīvotāju nav ienācis prātā doties uz to pašu kalnu. Nē, šī diena ir īpaša. Košzilas augšā, mirdzošs zem dēļa un sarmā glazēti koki žilbina kā zipspuldzes Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā (kad katrs no N miljoniem rituālā manierē uzņem labi izgaismotu priekšā sēdošā pakausi uz melna fona). Šādas dienas ir tik reti, ka latvju dēļa entuziasts apjūk un brauc trīs un vienu pusi stundas no vietas līdz beidzot kājas pagurst un pēdupirkstiem no sala sāk lobīties nagi. Jo mēs zinam, ka otra šāda diena var būt rīt vai arī pēc 2 gadiem. Neizlutinātie mēs. 30 sekundes braucam lejā, tad 5min šūpojamies rindā pie pacēlāja un vēl piecas melanholiski šļūcam pa izčakarētu reni augšā visai jestras megafonmūzikas pavadīti. Līdzsvars visās lietās gan paredz, ka arī mums reizi pa reizei, kad planētas un ekonomiskā situācija nostājas perfekti lineārā izkārtojumā, veicas. Un tā, jau kuro dienu spīd saule, daba izliek pastkartes "Priecīgus Ziemassvētkus" objektīvu priekšā un kāds uzņēmējs ir uztaisījis piedienīgu trasi. Puskilometru garš un vietām peitiekami stāvs nobrauciens, pat pacēlājs ar krēsliņiem. Tā viena diena šķiet varētu pienākt vairākkārt šogad.