| |
[Apr. 29th, 2022|11:38 pm] |
Šodien biju uz kādas grāmatas atvēršanu. Un kad viss bija norimis un mēs mazs bariņš palicis sēžam, lai parunātu par šo un to it kā neko īpašu un vienkārši pabūtu kopā priecīgi, ka tā varam līdz brīdim, kad saule rietot noslīd no mūsu sejām, mēs garāmejot pieminējām arī kādu dzejnieci. Un es pēksņi it dzīvi atcerējos pirmo reizi, kad viņu izdzirdēju priekšlasot bārā tik skarbi, bet reizē izjusti, ka tas neatgriezeniski iespiedās prātā (kā pameklējot izrādās, dzejas lasījumos grāmatu veikalā “Bolderāja”; 29.07.2017.) Tā iespiedās, ka gribu to toreiz dzirdēto atkal paglabāt šeit, pie sevis.
Pēdeigū reizi bazneicā
Tūreiz, kod tu pōrnōci peic svešumā nūbristym godym,
ar acym tik tukšom, tik trameigom kai izbīdāti putni,
izdēdējuse, pusjukuse, gotova ubogōt, lyugtīs,
Zīmyssvātku vokorā tāvs pījēme tevi atpakaļ
un aicinōja pī golda.
Tur otkon kūpā jyus sēdējyt: tāvs, mōte, brōls, tovs bārns
un tu – pasauļa klaidūne, gūdu pazaudējuse, krituse.
Tāvs kōjās pīsacēls saceja: paldys Dīvam,
šūgod ir sagaideiti, kas zyn, kai byus cytu godu.
Jis uzsōka, cyti pībolsōja: Dīvs tāvs, kas esi dabasūs…
Bez skaņys kustējēs tovys lyupys, pī sevis nūžālojūt nū sirds,
nū tāva rūkom dīvmaizi ēdi un ticēji – vyss tiks pīdūts.
Ūtrā reitā jau agri uz bazneicu. Tys beja pyrmais Atmūdys gods.
Tik daudz ļaužu senajōs velvēs godu godym nabeja radzāts:
tur pyrmajā ryndā tova skūlōtōja, vel nasyn kvāla komuniste;
tur koklus snaiksta ziņkōreigi tova bārna zudušō tāva rodi;
tur tova pyrmō meilesteiba, blokam sīvai ar zeidaineiti,
tik laimeigs, kraklā boltā, bet acs moldās, tevi meklei.
Tod mōceitōjs aicyna izleigumā snīgt rūku blokus stōvūšim,
tu pasagrīzīs un sasteivei – tur boltu skusteņu pīsasaguse,
stōv tei poša ņirdzeigō mute, kas spļōve tev acīs, kod nesi uz rūkom
sovu tikkū dzimušū bārnu pa cīma vīneigū saulainū īlu.
Draudze uzsōk dzīsmi: Gūds lai Dīvam augsteibā…
Tu stōvi kai akminī cērsta, navari pastīpt rūku, navari apskaut un pīdūt,
navari kristeigā meilesteibā nūvēlēt prīceigus Zīmyssvātkus,
pret tevi naideigys acs, sasadur kryutīs kai īsmi, naizturami sōp.
Bārns izaraun nū rūkom, un tod jau tu redzi, jis prīceigs sit plaukstys,
pī poša altāra doncoj, nikū nanūjauš, napazeist ļauna, mōceitōjs smaida,
draudze dzīd: un mīrs vērs zemys un cylvākim ira lobs prōts…
Visriņķī prīks, tovs bārns doncoj, taktī pīsit kōju, kai vylciņš grīžās,
tu gondreiž jau nūtici – vyss pīdūts ira visym, pacel sveicīnam rūku,
pōrsalaiž tymsa āna, pasaver pretym stōvūšō mute,
un pa visu bazneicu nūdōrd – B A S T A R D S !
Tu izlauzies cauri pūlim, paķer apjukušo bērnu, žņaudz krūtīs savēlies kamols,
vēl muguru kapā krusa, redz, atskrēja atpakaļ kuce ar visu kaunu no Zemgales,
tur viens viņas dēļ esot pakāries, pārrauj aizsprostu asaru upes,
ne mana vaina, ne mana, viņš vienkārši netika galā ar dzīvi,
tikai nerunā, nerunā, klusē, neatskaties vai vēl kāds akmeņus pakaļ metīs,
un tad jau tu esi laukā, jūti asiņu garšu mutē, sals iecērt tev sejā pļauku
un sastindzina sirdi.
Tā bija pēdējā reize, kad tu baznīcā gāji,
ticēji, cerēji, gribēji…
bet
klaudzot aizcirtās dievnama durvis
tev uz mūžu.
/Sandra Marta Grudule, 2017 (no cikla “Mūžīgu piedošanu”) |
|
|
