|
Jul. 15th, 2022|07:37 am |
Malārija
Vai jūs esat kā es? – Es neciešu cilvēkus, kuri nav salīgi. Pat uz ceļiem tos pielūdzot, es jūtu nepatiku pret īsteni izcilu gleznotāju un tēlnieku pūli. Ar apdullinošiem smiekliem un grandošām balsīm apveltīti ļaudis man ir nepatīkami. Ar vienu vārdu sakot, man veselība netīk.
Veselībā es sajūtu nevis to brīnišķo miesas un gara līdzsvaru, kas rada Sofokla varoņus, antīkas statujas un kristīgo morāli, bet drausmīgu vaigu sārtumu, prieku nevietā, šausminoši biezu ādu, rokas ar bedrītēm, platas pēdas un šīs treknās miesas, ar kurām mūsu laikmets šķiet bagātāks nekā tam piederētos.
To pašu iemeslu dēļ es neieredzu tā saukto labi sarīmēto dzeju. Jūs jau no šejienes redzat – daiļavas, daiļus puisēnus, daiļus garus, citcitā; mens sana... un vēl – kā dekorācijas zaļie meži, zaļās pļavas, zilās debesis, zelta saule un spīdīgās vārpas... Arī tas man riebj. Vai jūs esat kā es?
Ja nē, ejiet projām.
Ja tā ir, stāstiet man par kādu karstu un skumīgu septembra pēcpusdienu, kas izlaista savas dzeltenās skumjas pār ainavu – mokpilna brieduma sarkanīgo apātiju. Šajā skatā ļaujiet man iedomāt lēnu – raženu, pavēlniecisku gaitu – tā atveseļojas kāda, kas tikai dažus gadus vairs nav jauna. Viņas spēki pamazām atgriežas, ļaujot iziet vismaz īsā pastaigā pa parku: viņa tērpusies baltā kleitā, viņas acis ir pelēkas kā debesis un apņemtas lokiem kā apvāršņiem, taču ļoti domīgas un neatslābstošas kaislības pilnas.
Tā viņa iet trauslā valdzinātāja, aiznesdama manu vāro sirdi un līdzdalībnieka domu garā mājastērpa krokās – cauri briedušu augļu un mirstošu puķu smaržām.
/Pols Verlēns |
|