nepiekrītu mākslinieka jrt zelta margu interpretējumam

es piekrītu, ka mākslinieku darbs un darbi ir tikpat apmaksājami, kā visu citu profesiju veikums. par to nav šaubu.

bet. te viņš jauc māti ar meitu, te nav tas gadījums. te neviens nelūdza viņas mākslas darbu par brīvu. jā, lūdza ieguldīt savu brīvo laiku un darbošanos. bet ne jau kā mākslas darbu. bet palīdzību ķibelē.
pie tā apjoma, kāds projekts bija jāizstrādā jrt pārbūvei, sējumu kalni, autoruzraudzība ar visu būvnieku epopeju, utt, nemaz nebrīnos, ka margu apzeltīšana nebija ierakstījusies kādā tabuliņā, vai kādā rasējumā nebija pievilkta bultiņa ar tekstu - apzeltīt. tā nu attapās pēdējā brīdī, ē, bet kā tad ar margu zeltu? būvnieks pateica, neko nezinu, vai arī iegrieza baiso ciparu, varbūt pasūtītājs iespītējās (iepirkumu procedūra ja jāpalaiž), nezinu. bet arhitektu sirdsapziņa neļāva to norakstīt kā kļūdu un atstāt neizdarītu. atrada risinājumu, krāsoja paši, uzaicināja palīgā citus, mākslinieki noteikti nonāca sarakstā, jo prot vismaz otiņu pirkstos noturēt. būtu bijsui rīgā un pie manis atnāktu šis uzsaukums, būtu labprāt piedalījusies.

neba nu pirmie, ne pēdējie arhitekti, kas naktī pirms atklāšanas pašrocīgi piekrāso pēdējos štrihus, lai būtu tā, kā jābūt.