Pats par sevi - Parunāsim par kaušanos

4. Sep 2006

 wowow@21:21 - Parunāsim par kaušanos

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Bērnībā man kaut kā izdevās izvairīties no kaušanās. Atceros tikai divas reizes, kad nācās kauties tā, pa īstam. Pēdējā bija kādā ceturtajā, piektajā (vai septītajā?) klasē, kad klases krutie starpbrīžos rīkoja "mačus", kuros viens pret otru līdz asinīm kāvās nekrutie. Dīvaini, bet patiešām kāvās, ar niknumu un līdz asinīm, lai gan klasē draudzīgi sēdēja vienā solā. Es neatceros, kā man izdevās nekļūt par ringa gaļu- kaut kā attiecības ar dažiem krutajiem man bija labas, daļēji balstītas uz norakstīšanas pakalpojumiem, daļēji- pāris draudzībām. Toreiz kaušanās iemesls bija cits, personiskais izaicinājums- cīņa par to, ka, ja vajadzēs, es kaušos un līdz galam. Sarkanā migliņa, niknums, kas pārņem un nekādu sāpju, lai gan pēc tam paskats bija briesmīgs. Vispār skolu atceros kā nežēlības esenci.

Šodien, kad sīkajam pēc bērnudārza pirmās dienas stresa uznāca niknuma lēkme, piedāvāju izkauties, Krietnas piecpadsmit minūtes sitām viens otram, grūstījāmies, gāzām viens otru gar zemi un ļāvu puikas niknumam materializēties, pa vidam mēģinādams iemācīt gan dažas praktiskas lietas- kā turēt dūri, un pa kurieni sist vissāpīgāk, gan uzvedības normas- ka meitenēm nesit (un māsu nevar grūstīt, lai cik nikns arī neesi) un ka īsti vīri kaujas viens pret vienu un ar dūrēm un kājām. Esmu pārliecināts, ka kauties viņam nāksies un labāk, ja viņs to mācēs darīt un spēs izšķirt, kad to labāk nedarīt. Puika gan uzreiz vēlējās noprecizēt, kāpēc grāmatā par Pepiju meitene kāvās ar zēniem, bet arī tam atradās izskadrojums- tur pieci sita vienu un Pepija gāja palīgā.

A ko skolā darīja meitenes? Arī kāvās?

(9 raksta | ir doma)

Comments:

skuka / 4. Septembris 2006@22:51
nē. meitenes vērpa intrigas, kuru rezultātā puikas kāvās.
(Reply to this) (Link)
murse / 4. Septembris 2006@22:54
vai, cik jauki uzrakstīji.
Ja, es kāvos, gāju mazo brālēnu glābt no kaut kādiem sliktajiem klasesbiedriem. Sarunāju savas klases puikas, un kā Žanna skrēju pirmā ienaidnieku rindās, vicinoties ar somu! izkāvāmies, visi bijām dubļaini, ienaidnieks kaunpilni padevās.. un tad iznāca mācību daļas vadītāja un visus izsauca pie direktora. Man, kā pasākuma organizatorei, bija jāraksta paskaidrojums un vecāki uz skolu :D
Un vēl kāvos ar klasebiedreni, par to, kura sēdēs blakus (!) vienai, acīmredzot, iekārojamai solabiedrenei. Toreiz es zaudēju - zaudējuma garšu atceros joprojām, baigi nepatīkami bija. Bet pretiniece bija no tādas nepārāk labas vides nākusi, dikti mežonīga, un arī fiziski spēcīga, bet nu atceros, ka ne pa jokam triecām vien otru pret izlietnēm (kāvamies tualetē). Un tad vēl to pašu nelaimīgo brālēnu dauzīju :D (akšusmas, kad tā atceras..) - kāvāmies baigi, līdz brīdim, kad vienreiz sajutu, ka viņš ir izaudzis liels un var mani uzvarēt. Tad vairs neriskēju :>
(Reply to this) (Link)
asiize / 4. Septembris 2006@22:56
man vienmēr bija (ir) ļoti bail, ka jūs tā darāt
(Reply to this) (Link)
viipsna / 4. Septembris 2006@23:06
esar brāli kāvos. viņš trīsgadi vecāks.
cik sevi aceros, tik kāvos ar brāli.
līc vidusskolai, tad šams armijā aizgāja.
tagad vairs nekaujamies, laigan viņš mani mēdz kutināt.
(Reply to this) (Link)
annuska / 4. Septembris 2006@23:11
atzīšos, es esmu skolā dažas reizes tipa kāvusies - situsi pa seju, plēsusi matus, skrāpējusi, vicinājusi ēdnīcas lupatu - tik neatceros, vai trāpīju. gan ar puikām, gan meitenēm. man kaut kā vienubrīd likās, ka iepļaukāt puišus ir varen stilīgi un ka viņi nedrīkst sist pretī. viens tomer deva pretī, un es dabūju zilu aci. pēdējo reizi klasē devītajā basketbola spēles laikā rāvu klasesbiedreni aiz matiem.
(Reply to this) (Link)
observer / 4. Septembris 2006@23:26
Skola nav vainīga. Jaunieši (bērni) kopīgā bara instiktā ir nežēlīgi, parasti pret mazliet citādajiem. Atceros vienu no savām pēdējām klopēm (tolaik gāju 5. klasē), kad mēģināju protestēt pret to, ka visa sporta nometnes istabiņa apceļ vienu mazu 'očkariku'.
Par to lepojos:)
Inčanti, ka pēc dažiem gadiem očkariks izauga par tādu zirgu, kas visus savus pāridarītājus būtu apsitis, kā mušas, bet - tas bija jau cits vecums.

Atceros arī vienu ainu no pamatskolas beigu gala, kad viena no klases meitenēm (fiziski stipri pārāka) riktīgi iekāva vienu citu meiteni. Iemeslus neatceros, bet visa pārējā klase skatījās, un pat jūsmoja, jo tā sitēja bija zināma autoritāte, tā sitamā - 'maķenīt īptanēja'.
Par to man tagad kauns...
(Reply to this) (Link)
smejmoon / 5. Septembris 2006@00:40
hmm... kruta Tev. man liekas, ka ja es ar savu Tēvu kaut reizi kautos viņš pazaudētu kautkādu neaizskaramību, kas viņam ir.

Bet arī manā kautiņu dzīvē viņš neiejaucās. Es pat nevaru iedomāties, kad to vajadzētu darīt. Eu, neklausies mani.
(Reply to this) (Link)
vedjmah / 5. Septembris 2006@01:21
Nezinu, vai esmu tipisks questionējamās kopas memberis, bet jā, es kāvos. Un daudz. Man pat ir kautiņā lauzts deguns (paldies Zanei Karpovai) - 2. klasē zamočījām viena otru dēļ burtnīciņas R3v 104. kabinetā.
Kauns, bet man vēl itin cienījamā vecumā ir nācies kauties. Piem. tramvajā - bija jāmaksā vadītājam-konduktoram tādā lādītē. Kur es biju iebērusi 20 santīmus, un gaidīju. Atnāca kautkāda cita tankiste, izņēma manus 20santīmus, nosvieda zemē un ielika savus. Ko man dies', bij darīt? Nācās maukt. Izkāpām pie apavu salona Elegants un sirsnīgi plūcāmies. Kāvos arī ar klasesbiedriem-zēniem, kuriem kāds nebija iemācījis, ka meitenes sist nedrīkst. Kautkā kāvāmies vēl tad, kad citiem jau bija skaidrs, ka meitenēm jādāvina puķes, nevis jāsit. Jāpadomā mazliet par šito. Varbūt mans trablis ar sievišķo identitāti kāreiz tur arī sakņojas - 7. klases nemācēšanā beigt kauties un pozicionēties puķes saņemošajā būtnē.
(Reply to this) (Link)
krii / 5. Septembris 2006@09:55
Mani pamatskolas klasesbiedri bija pretīgs kauslīgu puišeļu bariņš, kuriem nebija iemācīts, ka meitenēm nesit, tāpēc es biju spiesta iemācīties sist pretim, jo tas bija efektīvāk nekā raudāt vai sūdzēties skolotājai.
(Reply to this) (Link)
blog counter