Krustmātei bija taisnība
Krustmāte vēl nesen uztraucās, ka ar doktorantūru iestigšu kaut kādā paralēlā pasaulē, atrauts no realitātes. Nedod dievs, vēl aiziešu prom no labi apmaksātā darba bankā un dzīvošu uz studenta stipendijas un G. kakla. “Tev jau ir trīsdesmit,” viņa man saka, “attopies!”

Atlikušas desmit minūtes pirms varu vēl paspēt pieteikties studijām.

Protams, varētu jau atnāk rītdien, bet šodien tāds simbolisks datums. Tiek nogāzta Pārdaugavas skabarga. Un šis notikums tīri labi iet kopā ar pētniecības tēmu. Neesmu pārāk māņticīgs, bet veiksmei trīs reizes nospļaujos un pieklauvēju pie universitātes durvīm.

Gaiteņi met līkumus. Atkal jau esmu nomaldījies. Izrādās, ka ir jāiziet cauri mazām durvīm zem spirālveida kāpnēm. Ieskrienu nelielā, bet gaišā kambarī. Logs plaši atvērts. Man izliekas, ka klaudz zirgu pakavi. Degunā iecērtas parketa lakas smarža. Telpas kreisajā stūri milzīgs galds, pie kura sēž stalta sieviete ar Aspazijas stila matu sakārtojumu. “Tas gan jokaini,” pie sevis nodomāju un pasniedzu kaudzīti ar papīriem. Viņa aicina mani apsēstiem skaistā ozolkoka krēslā ar smaragdzaļu polsterējumu. Viņa dīvaini sāk pārcilāt manus papīrus, it kā no katra nokratītu putekļus.

“Cik ilgi jūs meklējāt šo kabinetu?” Viņa pārtrauc klusumu ar līksmu, izsmejošu balsi.

“Kādas pāris minūtes.” Pārsteigts atbildu. Un pamanu viņas melnā auduma kleitu ar cieši apķertu kakla daļu. Vērīgi aplūkoju viņas dzintara piespraudi, varētu apzvērēt, ka redzu tajā kustamies iestigušu vaboli.

“Tas būs viss.” Viņa noskalda, pamanījusi, ka pētu viņas piespraudi.

Pieceļos un paņemu savu pastaigas spieķi ar sudraba āža galvu un uzlieku melno cilindra cepuri. Un vicoju prom noķert ormani. Vēl jāpaspēj pie mama uz pēcpusdienas liepziedu tēju ar madlēnām. Viņa lasīšot Prustu.