Es jūtos ļoti līdzīgi, man arī nav ne jausmas, ko tas nozīmē.
Runājot ar dažādiem cilvēkiem man reizēm mainās pat balss, ķermeņa valoda, bieži tādā veidā, ka man pašai vairs nepatīk. Es gribu un cenšos ar viņiem komunicēt citādi (varbūt atsaucoties uz tavu terapeiti - bez maskas), bet nezinu kā, ja pat viss ko es saku skan savādā balsī.

(Reply to this) (Thread)

es zinu, ka hameleonēšana ir diezgan normāla, bet tas tik bieži aiziet tālāk nekā gribētos. tieši kā tu saki - balss un ķermeņa valoda izmainās tik ļoti, ka tu sev vispār vairs nepatīc.
tas jau laikam ir kaut kāds vērtējuma jautājums - ja tu jūties sevī pietiekoši ērti, tad nemaini savas izpausmes. tikai saziņas veidu, jo ar dažādiem cilvēkiem runājas dažādos veidos.

(Reply to this) (Parent)

Oh jā! Ne tik daudz par nogurumu kā par to nesaprašanu kā būt "sev pašai" sociālās situācijās (fonā: Jūūū ār nāāāāt elōōōōn...)

saprotu un empatizēju.

viena lieta, kas man ir palīdzējusi - konstanti atgādinājumi sev, ka reti kad īstenībā mēs tiešām esam "spiesti" ar kādu pavadīt laiku. ja otrs liekas garlaicīgs vai stulbs, mums ir tiesības iet prom (vai nu fiziski doties prom, vai novilkt robežas komunikācijā, ja fiziska aiziešana nav iespējama, piemēram, kopā strādājot vai dzīvojot vienā istabā (lai gan tad arī ir navigējama telpa, jo ir iespēja iet pastaigāties, uzlikt austiņas utt)). un tad, kad ir skaidra šī brīvība, tad (vismaz man) kaut kā ir nedaudz vieglāk neuzņemties atbildību par cita cilvēka izvēlēm, piemēram, palikt ar mani komunikācijā, ja ir garlaicīgi. kāpēc gan man jārīkojas disfunkcionāli, pretrunā ar savām labākajām interesēm, lai kompensētu par kāda cita disfunkcionālo lēmumu.

that said, protams, ikdienā jau nav tik vienkārši, haha, un (vismaz manā pieredzē) bieži ir tā, ka, jo vairāk vajadzētu kaut kādu tādu veselīgu robežnospraušanu, jo, piemēram, esmu spriedzē un stresā, jo grūtāk to izdarīt, jo spēcīgāki ir dziļi iesēdušies people-pleasing uzvedības modeļi. bet tas ir process, un es jūtos pilnīgi pārliecināta, ka pamazām, palēnām kļūst arvien vieglāk gan identificēt situācijas, kurās jūtos kā uzvesties kaut kā hameleonīgi, gan arī šad tad to novērst, vienkārši novērojot šo impulsu un palaižot to projām. tas, protams, galīgi nenotiek ātri, bet ar laiku, nepārtraukti sev atgādinot, ka es esmu es, un tas ir ok, un manas domas/jūtas/intereses ir vērtīgas pašas par sevi, neatkarīgi no citu vērtējuma, rodas gan apjausma par to, ko tas nozīmē, būt sev pašai sociālās situācijās, gan arī spēja to paveikt ar arvien mazāku piepūli un sajūtu, ka jāpārvar sevi. es ticu, ka Tev arī kļūs arvien vieglāk, un vēl būs interesanti procesā.

(Reply to this) (Thread)

paldies!
principā jau jāatceras, ka es neesmu vienmēr un jebkurā situācijā atbildīga par citu cilvēku labsajūtu. un ka drīkst atzīt savu neziņu/neinteresi/negarastāvokli.

(Reply to this) (Parent)

o jā. es gadiem esmu šajā bijusi, tikai tagad sāku to apjēgt. es pat nezinu vai esmu introverts, bet katrā ziņā esmu introvertāks, nekā uzvedos. domāju, ka saknē ir neuzticēšanās dzīves plūsmai un citiem cilvēkiem.

pielāgošanās citiem nav problēma. tas ir normāli. problēma ir nogurums. tātad par daudz pielāgošanās, par smagu. jāmeklē iemesli, kāpēc tik daudz, tik smagi. pārāk augstas prasības pret sevi? par daudz laika ar nepareizajiem cilvēkiem? spīts? FOMO?

Mazliet nesaprotu.

Vai arī man tik smagi riebās šādi varianti tīņu gados, ka es sāku feikot pilnīgi pretēju sevi. Izlikos dikti hardcore - klausos metālu, pa naktīm neguļu, patīk vazāties pa graustiem, iet uz industrial diskotēkām (kur daudzi lieto), patīk runāt pilnīgu sviestu tā, ka cilvēki jautā, kāds kokteilis no zālītēm man ir asinīs.

Es cilvēkus centos atbaidīt, ne izlikties labāka. Un teikt visu taisnību, ja vien tā taisnība bija kaut mazliet skandaloza. Man patika šokēt cilvēkus.

Aiz šīs maskas bija pārjūtīgs cilvēks, kas raudāja par niekiem.

Reāli būt 20+ vecumā un hyperemotional 25 dienas mēnesī nav reāli, tāpēc es tēloju.

Man tas beidzās ar depresijām, bet principā es aizvien uzskatu, ka cilvēkam labāk mīlēt mani draņķīgā noskaņojumā un čīkstošu, nevis mīlēt feikos smaidus.

Kaut nu es neteiktu, ka 25+ gados tas beidzās. Es vienkārši pārstāju runāt ar gandrīz visiem, jo likās tukši. Taupīju enerģiju. Arī tas (pēc manas terapeites domām) nebija labi. Bija jābūt atvērtākai.

Depresiju vairs nav, bet aizvien small talk derdzas.

(Reply to this) (Thread)

man šķiet, ka abi mūsu varianti ir aizsardzības reakcijas. tu glābies aiz skarbā tēla, lai tikai kāds nepadomātu, ka tu esi vāja. es glābos aiz vienmēr smaidīgās, interesantās būtnes tēla, lai tikai kāds nepadomātu, ka es esmu vāja.
arī brienot kerzās pa pamestām mājām, es centos izpatikt pārējiem kerzainajiem čomiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tāpēc jau es iepostēju, ka tas ir ļoti līdzīgi.

Vairāk domāju, kas ir tagad? Ko esi mainījusi? Jo ir taču varianti.

Mans variants ielīst alā mājās un iet ārā tikai ar kādiem 3-5 draugiem, par ko skaidri zināms, ka varēs runāt tā, kā es vēlos, laikam robežojas ar antisociālu dzīvesveidu.

Cik saprotu, Tev tas atgadījums ar bf ir diezgan nesens, bet man terapeite (10 gadus pie viņas gāju) visu laiku teica, ka jāmaina attieksme, jāpaceļ pašvērtējums un nav jāizvairas iepazīties ar cilvēkiem draudzībai. Man gan tas aizvien nesanāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nē, tas gadījums ir visai sens - 2013./2014. gadu mija. manā dzīvē ir bijusi tikai viena šāda ilglaicīga depresīva epizode, tādēļ biju neizpratnē par to, kas tieši toreiz bija citādāk. un kas ir citādāk tagad.

cilvēki mani nogurdina arī tagad, bet toreiz es biju ļoti intensīvā situācijā, kur pilnīgi viss un visi bija sveši. tādēļ droši vien es sevi emocionāli izsmēlu ļoti ātri. tagad es mēdzu kontaktēties ar svešiem vai puspazīstamiem cilvēkiem, bet es vienmēr garantēju, ka kaut kur tuvumā ir kāds pazīstams. es izeju ārā ar draugiem, ar kuriem zinu, kā uzvesties. un tad ar tiem svešiniekiem ir vieglāk, jo viņi dala uzmanību un man ir plecs blakus, uz kā atspiesties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šis jau ož pēc teiciena, ka "katram introvertam savu ekstravertu, kas velk ārā no mājas". Tieši tā domājot, ka introverti no cilvēkiem nogurst, kamēr ekstraverti uzlādējas.

Principā jā - man bija tāpat, kaut nebiju Erasmusā, bet sāku studēt citā LV pilsētā, kur nebija nevienas pat paziņas. Man tas bija par grūtu, jo draugi bija palikuši visi Rīgā.

Tad jau sanāk, ka atslēgas vārds tiešām sanāk "tuvi draugi", kuri palīdz būt kā tilts starp Tevi un citiem. Vai tagad to tuvo draugu ir skaitliski vairāk? Tas arī varētu būt mainījies, salīdzinot ar toreiz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man ir tā pati tuvo draugu kompānija, bet tā ir drusku "izšķīdusi". mēs vairs neturamies tik ļoti kopā, tādēļ sanāk satikt draugu draugus. un ir parādījušies daži, kas ir ārpus šī loka. tā kā laikam jau draugu skaits īpaši nav mainījies, viņi vienkārši ir dažādojušies. :)

bet jā, es par to šobrīd domāju un baidos tieši tādēļ, ka tuvākajā laikā gaidāma pārvākšanās uz citu LV pilsētu. ja nu gaidāms tas pats pārsātinājums?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas jau labi, ka kādi nākuši klāt. Ka nav tikai tā, ka vecie noklīduši kur kurais.

Man gan bija skaidrs (toreiz, kad pārvācos uz citu pilsētu), ka man vienkārši vajag kādu tuvu cilvēku, ar ko runāt. Jo citādi man nav spēka runāt ar ne-tuvajiem cilvēkiem. Kādu, kam pateikt nevis pieklājības frāzes, bet visu sūro un skaudro, ja tāds ir.

Skaipā toreiz man bija divas draudzenes, kas mani dikti centās mierināt, bet ar to bija par maz. Vajag dzīvu cilvēku, ar ko pasēdēt pie tējas vai kafijas.

Taču konkrētāk - ja man bija toreiz augstskola citā pilsētā, Tev būs arī augstskola vai darbs? Tad jau izvairīties nevarēs no small talkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tur jau tā lieta. mani nākotnes plāni iekļauj kādu visai ambiciozu projektu, kā dēļ man nāksies iet uz vietām un runāt ar cilvēkiem. un galu galā kaut kādi draugi jau arī būs kaut kur jāiegūst. runāšanas un spēlēšanās būs ļoti daudz. es baidos no tās izdegšanas, ko reiz jau pieredzēju. plānoju daudz braukt uz rīgu, bet tas nav gluži tas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Katrā ziņā iesaku nodrošināties ar emocionālo atbalstu.

Man tagad cits psihoterapeits. Vēl ir psihiatrs (ar ko par laimi arī var parunāt garāk par 15 min). Vēl esmu sākusi iet pie dziednieka, kas, lai arī tiešā veidā varbūt nav devis pārāk daudz, ļāvis uz visu paskatīties unortodoksālā veidā - kāpēc mans raksturs ir tāds un tāds, un ko no šī māla vēl var samīcīt.

Protams, vēl arī draugi, kaut es par draugiem skaitu tos, kas mani paši grib satikt vismaz reizi mēnesī dzīvē.

(Reply to this) (Parent)