man ir tā pati tuvo draugu kompānija, bet tā ir drusku "izšķīdusi". mēs vairs neturamies tik ļoti kopā, tādēļ sanāk satikt draugu draugus. un ir parādījušies daži, kas ir ārpus šī loka. tā kā laikam jau draugu skaits īpaši nav mainījies, viņi vienkārši ir dažādojušies. :)

bet jā, es par to šobrīd domāju un baidos tieši tādēļ, ka tuvākajā laikā gaidāma pārvākšanās uz citu LV pilsētu. ja nu gaidāms tas pats pārsātinājums?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas jau labi, ka kādi nākuši klāt. Ka nav tikai tā, ka vecie noklīduši kur kurais.

Man gan bija skaidrs (toreiz, kad pārvācos uz citu pilsētu), ka man vienkārši vajag kādu tuvu cilvēku, ar ko runāt. Jo citādi man nav spēka runāt ar ne-tuvajiem cilvēkiem. Kādu, kam pateikt nevis pieklājības frāzes, bet visu sūro un skaudro, ja tāds ir.

Skaipā toreiz man bija divas draudzenes, kas mani dikti centās mierināt, bet ar to bija par maz. Vajag dzīvu cilvēku, ar ko pasēdēt pie tējas vai kafijas.

Taču konkrētāk - ja man bija toreiz augstskola citā pilsētā, Tev būs arī augstskola vai darbs? Tad jau izvairīties nevarēs no small talkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tur jau tā lieta. mani nākotnes plāni iekļauj kādu visai ambiciozu projektu, kā dēļ man nāksies iet uz vietām un runāt ar cilvēkiem. un galu galā kaut kādi draugi jau arī būs kaut kur jāiegūst. runāšanas un spēlēšanās būs ļoti daudz. es baidos no tās izdegšanas, ko reiz jau pieredzēju. plānoju daudz braukt uz rīgu, bet tas nav gluži tas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Katrā ziņā iesaku nodrošināties ar emocionālo atbalstu.

Man tagad cits psihoterapeits. Vēl ir psihiatrs (ar ko par laimi arī var parunāt garāk par 15 min). Vēl esmu sākusi iet pie dziednieka, kas, lai arī tiešā veidā varbūt nav devis pārāk daudz, ļāvis uz visu paskatīties unortodoksālā veidā - kāpēc mans raksturs ir tāds un tāds, un ko no šī māla vēl var samīcīt.

Protams, vēl arī draugi, kaut es par draugiem skaitu tos, kas mani paši grib satikt vismaz reizi mēnesī dzīvē.

(Reply to this) (Parent)