saprotu un empatizēju.

viena lieta, kas man ir palīdzējusi - konstanti atgādinājumi sev, ka reti kad īstenībā mēs tiešām esam "spiesti" ar kādu pavadīt laiku. ja otrs liekas garlaicīgs vai stulbs, mums ir tiesības iet prom (vai nu fiziski doties prom, vai novilkt robežas komunikācijā, ja fiziska aiziešana nav iespējama, piemēram, kopā strādājot vai dzīvojot vienā istabā (lai gan tad arī ir navigējama telpa, jo ir iespēja iet pastaigāties, uzlikt austiņas utt)). un tad, kad ir skaidra šī brīvība, tad (vismaz man) kaut kā ir nedaudz vieglāk neuzņemties atbildību par cita cilvēka izvēlēm, piemēram, palikt ar mani komunikācijā, ja ir garlaicīgi. kāpēc gan man jārīkojas disfunkcionāli, pretrunā ar savām labākajām interesēm, lai kompensētu par kāda cita disfunkcionālo lēmumu.

that said, protams, ikdienā jau nav tik vienkārši, haha, un (vismaz manā pieredzē) bieži ir tā, ka, jo vairāk vajadzētu kaut kādu tādu veselīgu robežnospraušanu, jo, piemēram, esmu spriedzē un stresā, jo grūtāk to izdarīt, jo spēcīgāki ir dziļi iesēdušies people-pleasing uzvedības modeļi. bet tas ir process, un es jūtos pilnīgi pārliecināta, ka pamazām, palēnām kļūst arvien vieglāk gan identificēt situācijas, kurās jūtos kā uzvesties kaut kā hameleonīgi, gan arī šad tad to novērst, vienkārši novērojot šo impulsu un palaižot to projām. tas, protams, galīgi nenotiek ātri, bet ar laiku, nepārtraukti sev atgādinot, ka es esmu es, un tas ir ok, un manas domas/jūtas/intereses ir vērtīgas pašas par sevi, neatkarīgi no citu vērtējuma, rodas gan apjausma par to, ko tas nozīmē, būt sev pašai sociālās situācijās, gan arī spēja to paveikt ar arvien mazāku piepūli un sajūtu, ka jāpārvar sevi. es ticu, ka Tev arī kļūs arvien vieglāk, un vēl būs interesanti procesā.

(Reply to this) (Thread)

paldies!
principā jau jāatceras, ka es neesmu vienmēr un jebkurā situācijā atbildīga par citu cilvēku labsajūtu. un ka drīkst atzīt savu neziņu/neinteresi/negarastāvokli.

(Reply to this) (Parent)