|
27. Aug 2018|17:16 |
Mazliet nesaprotu.
Vai arī man tik smagi riebās šādi varianti tīņu gados, ka es sāku feikot pilnīgi pretēju sevi. Izlikos dikti hardcore - klausos metālu, pa naktīm neguļu, patīk vazāties pa graustiem, iet uz industrial diskotēkām (kur daudzi lieto), patīk runāt pilnīgu sviestu tā, ka cilvēki jautā, kāds kokteilis no zālītēm man ir asinīs.
Es cilvēkus centos atbaidīt, ne izlikties labāka. Un teikt visu taisnību, ja vien tā taisnība bija kaut mazliet skandaloza. Man patika šokēt cilvēkus.
Aiz šīs maskas bija pārjūtīgs cilvēks, kas raudāja par niekiem.
Reāli būt 20+ vecumā un hyperemotional 25 dienas mēnesī nav reāli, tāpēc es tēloju.
Man tas beidzās ar depresijām, bet principā es aizvien uzskatu, ka cilvēkam labāk mīlēt mani draņķīgā noskaņojumā un čīkstošu, nevis mīlēt feikos smaidus.
Kaut nu es neteiktu, ka 25+ gados tas beidzās. Es vienkārši pārstāju runāt ar gandrīz visiem, jo likās tukši. Taupīju enerģiju. Arī tas (pēc manas terapeites domām) nebija labi. Bija jābūt atvērtākai.
Depresiju vairs nav, bet aizvien small talk derdzas.
|
|