pajautā! -

Cilvēki sarežģī dzīvi, man šķiet, ka šis īpaši arī nemainīsies. Tā gan nav problēma, ne?
Ieej kādā mIRC kanālā un parunā ar random cilvēku par problēmām privāti vai vēl labāk publiskajā. Pameklē, ilgi jau nebūs jāmeklē, līdz kāda pašnāvības muša atkal dīks, ka dzīvei nav jēgas un jāiet šķērēt rokas.

klase, piederība grupai, neatšķiršanās, patstāvība, pucēšanās, vecāki, lielie brāļi/māsas, mazie brāļi/māsas, pirmā iemīlēšanās, pirmās menstruācijas, krūtis, kas aug jauktā secībā :)

jā, es atceros. kura tā klase bija? 7.-8. ?
njā... kauns jau tagad atzīties :D

ā. ja tu rakstu taisi, tad paņem bibliotēkā vai grāmatnīcā kādu grāmatu. es šonedēļ "Valters un Reps" redzēju tādu "vai tavs bērns ir laimīgs?" un tur labi uzrakstīts, kādas ir iespējamās problēmas.

8. klasē es biju briesmīgi iemīlējusies, vī man dieniņ, prāts un domas pa gaisu. zinkā, pirmā mīlestība, pirmās attiecības... un pamatīgs abloms, bet nu par to nestāstīšu. nu tajā laikā likās, ka viss ir kārtībā, ir jēga, ir, bet, piem., 7. klasē graizīju wēnazzz, kaut kāda tipa pusaudžu krīze laikam bija. bet patiesībā tas laiks bija oi, ku foršs. nu, maksimālas emocijas, neprāts, pilnīgi viss pa gaisu... nu jā. :) laikam jau tev neko daudz nepalīdzēju. laikam problēmas bija ar to sevis pieņemšanu, ka esmu tāda, kāda nu esmu, un tur neko nevar darīt - šur tur atšķirīga no klasesbiedriem, šur tur identiska, un arī vecāki, kuri gan vismaz manā gadījumā ir vienkārši lieliski, bet šādas tādas saķeršanās vienalga bija. asa meitene biju. tā lūk.

Man bija problēma, ka jutos nekas - ka visiem par mani vienalga. Mēģināju rast risinājumu apzināti izraisot nelielu atkarību, lai par mani sāktu uztraukties un runāt.
Un vēl, protams, klasesbiedru nievājošā attieksme, pat pazemošana no viņu puses, apsaukāšana, manu mantu bojāšana.

tai laikā es ļoti uztraucos par to ka esmu neglīta, neiederīga, neviens mani nesaprot, man šķiet es protestēju pret visu un visiem! dziivi es sarezhgjiju pati

aa jaa un apzinoties savu seksualitāti es toreiz shausmiigi paardziivoju, ja man pieveersh vecaaki viirieshi uzmaniibu

8. klasē pirmo reizi maksāju par alkoholu. nu, aizsūtījām klases garāko džeku uz mego, lai nopērk sidriņus. piedzēros no viena lucky dog. vēl 13 gadu vecumā pirmo reizi sāku čatot. vēl vajadzēja ļoti pucēties, lai skolā izskatītos labi un patiktu puikiem. vajadzēja būt tievai un kaulainai, kas, protams, man diez ko labi neizdevās. jā, mēnešreizes arī sākās. tad vēl vajadzēja skolā visādus mājas darbus pildīt. likās, ka neviens mani nemīl un nekad nemīlēs (patiesībā tā reizēm liekas vēl joprojām).

Man kaut kā dikti traucēja dzīves apstākļi. Gribējās skaistāku istabu, labākas drēbes.. Tas tiešām traucēja. Un vēl man riebās darīt kaut ko, ko negribēju, bet biju spiesta (iet visādos pulciņos u.c.).
Savukārt manai draudzenei bija dēmoniska mamma, kas neko neļāva. Tad nu draudzene vienmēr gribēja lekt no 5stāvu mājas, graizīja apģērbus un vienmēr bija galīgi nelaimīga.
Tā dīvaini tagad uz to atmiņās atskatīties :)

es tajā vecumā domāju par to, kāpēc Dievs pie sevis paņem labākos. Kāpēc apkārt notiek tāda netaisnība utt. Un nemitīgi vainoju sevi,ja ģimenē bija kāds strīds, vienmēr likās,ka es vainīga. Un vainoju sevi par to,ka pazuda 2mēnešus vecs kaķēns no mūsu mājas pagalma. Sevis vainošana nemitīga. Un sava 'es' meklēšana, kas izraisīja strīdus gan ar skolotājām, gan skolasbiedriem. Tajā vecumā piedzīvoju pirmo lielo ceļojumu, kas atstāja nemainīgas sekas, joprojām jūtamas.
nu tādā garā.