Man liekas, ka norūpētība par savu personu ir ļoti viltīga - tajā brīdī, kad atskārt, ka esi pārāk norūpējies, vari sākt raizēties par šo norūpētību un kā vadātāja pavadā atgriezties pie norūpētības, ka paša persona nav pietiekami neegoistiska, un šī atziņa ir tik ļoti iedomību graujoša, ka negribi par to domāt, tāpēc turpini visu tāpat kā līdz šim, lai gan šo norūpētību tieši būtu bijis iespējams mainīt, pieticīgi atzīstot, ka egoismā izpaužas tavs vājums, un šī atziņa ļautu vismaz pašķetināt tos egoisma pinekļus, kuri ir vaļīgāki un kuru atpiņķerēšana ir pārredzama.

Manuprāt, jebkāda apsēstība ar sevi, vai nu patmīlības vai psiholoģiskas uzlabošanas nolūkos, ir kļūda. (Manā pieredzē.)

Nu ja, to jau domāju - ka ir viegli iekrist tajā uzlabošanas slazdā, kas nav daudz labāk par vienkāršu patmīlību. Man liekas, ka nav slikti nonākt pie atziņas, ka tas, cik labs vai slikts tu esi, nav galvenais jautājums (visticamāk, ka ne īsti labs, ne galīgi slikts), un tad var labāk koncentrēties uz darbību, nevis personu. Nemitīgi ņemties ap savu psiholoģisko stāvokli ir garām, bet atziņa par savu vājumu man tomēr liekas svarīga, jo tā ļauj paredzēt faktorus, kas var kavēt darbību.

Ā nu jā, es arī piekrītu, ka svarīgi ir saprast, ka "tas, cik labs vai slikts tu esi, nav galvenais jautājums." Tas izklausās counter-intuitive, bet man reāli šķiet, ka priekš paša cilvēka, jautājums par viņu nav galvenais. Jo tas, kas cilvēkam sniedz patiesu piepildījumu, ir tas ko viņš domā un dara izņemot sevi. Kamēr daudzi krīt slazdos un domā, jo vairāk es izķidāšu savu psihi, jo priecīgāk man būs - gluži otrādi, manuprāt.

Ar vājumu, manuprāt, arī jābūt piesardzīgam un Sokrātiskam. Jo uzliekot sev birku "vājš", to arī apvij nelāga patmīlības dvesma. Jo lai arī cilvēks ir vājš salīdzinājumā ar kaut ko pārpasaulīgu, pārcilvēcisku - dievišķu, viņš būtībā pasakot ka ir vājš asserto tādu kā stiprību un superiority, "wokeness". Does that make sense? As in, man šķiet, ka bieži izdarot secinājumus par sevi, cilvēks tādējādi nodominē patiesību, kurai nedrīkst uzlikt birku.

Tas par birkām ļoti makes sense. Varbūt, ka labāk atstāt sevi zem jautājuma zīmes, jo tādā veidā varētu pielikt punktu sevis ķidāšanai, ko citādāk var darīt bezgalīgi, iztērējot visu laiku un spēkus, un tāpat nenonākot ne pie kāda droša secinājuma. Ja tu ar "sokratiski" biji domājusi - atzīt savu nezināšanu par to, kāds es esmu. Tajā pašā laikā šķiet, ka aicinājums "izzini sevi" tomēr nav vienkārši maldinošs vadātājs, tajā ir jābūt kaut kam vērtīgam, varbūt tomēr ir kaut kādas būtiskas atziņas, līdz kurām var un vajag nonākt. Nu jā, "vājš" implicē "spēcīgs" jēgpilnumu, bet kāpēc tas ir slikti? Vai tad nav tā, ka darīt labāk motivē atziņa, ka līdzšinējo darbību ir caurvijis un sasaistījis vājums, bet ir tāds spēcīguma stāvoklis, kurā vari vairāk un labāk? Tomēr liekas, ka, ignorējot šo atziņu, tu vienlaikus ignorē tos savas iedabas aspektus, kas kavē darīt citādāk. Tāpēc sevi tomēr ir jāpazīst būtiskajos aspektos.

Man ļoti simpatizē austrumu garīguma ideja, ka sevi patiesi izzināt nozīmē saprast, kas tu neesi, tā sauktais neti-neti. Tādā ziņā es piekrītu, ka ir vajadzīgs sevi izzināt, bet tā ir sava veida unknowing, jā sokrātiska apziņa, ka ejot arvien dziļāk sevī, saproti, ka tu esi bezdibenis (lai neteiktu tukšums). Kamēr tradicionāla sevis izzināšana ietver daudz ģeneralizētu birku, nodefinētu traumu, limitējošu uzskatu and all that simplified jazz that validates and justifies and turns the mystery of being into and object. Par to pašu "vājumu" un "stiprumu" - how do you define those? Can you come up with an accurate enough definition to label yourself as one?

Viss šis tikai, lai pateiktu, ka pat ar vislabākajiem nodomiem, kad cilvēks introverti gremdējas sevis analīzē lai nosauktu savu "kaiti", vai kad viņš ekstroverti ar absolūtu pārliecību sevi ir nosaucis, abas pieejas šķiet kā nedabisks stingums, esības plūsmas kropļošana.

Bet šis ir arī paradoksāli, jo es nemaz nezinu vai tas ko saku nav a gross untruth, plus es to neteiktu, ja pirms tam pati nebūtu ilgi gremdējusies pašanalīzē. So again, I guess viss ko es varu pateikt tik tāds čiks vien ir.

Nu, izzināt, noskaidrojot, kas kaut kas nav, ir arī negatīvās teoloģijas pieeja. Man vienkārši liekas, ka sevis izzināšana neaprobežojas ar savas psiholoģijas izzināšanu, tāpēc nav obligāti jāmeklē kaites un traumas. Ar vājumu un stiprumu domāju galvenokārt gribas vājumu vai stiprumu - to, vai tu spēj darīt to, ko atzīsti par labu, vai arī nemitīgi sanāk darīt tam pretējo. Un tie kavējošie faktori nepieciešami nav individuālas, bet varbūt (gandrīz) vispārcilvēciskas īpašības, kuras pētot, tu vienlaikus pēti cilvēku vispār, kam arī nepieciešami nav jānozīmē aptvert cilvēku kā totalitāti, formulējot galīgu skaitu tam piederīgu īpašību.