Ā nu jā, es arī piekrītu, ka svarīgi ir saprast, ka "tas, cik labs vai slikts tu esi, nav galvenais jautājums." Tas izklausās counter-intuitive, bet man reāli šķiet, ka priekš paša cilvēka, jautājums par viņu nav galvenais. Jo tas, kas cilvēkam sniedz patiesu piepildījumu, ir tas ko viņš domā un dara izņemot sevi. Kamēr daudzi krīt slazdos un domā, jo vairāk es izķidāšu savu psihi, jo priecīgāk man būs - gluži otrādi, manuprāt.

Ar vājumu, manuprāt, arī jābūt piesardzīgam un Sokrātiskam. Jo uzliekot sev birku "vājš", to arī apvij nelāga patmīlības dvesma. Jo lai arī cilvēks ir vājš salīdzinājumā ar kaut ko pārpasaulīgu, pārcilvēcisku - dievišķu, viņš būtībā pasakot ka ir vājš asserto tādu kā stiprību un superiority, "wokeness". Does that make sense? As in, man šķiet, ka bieži izdarot secinājumus par sevi, cilvēks tādējādi nodominē patiesību, kurai nedrīkst uzlikt birku.