Man ļoti simpatizē austrumu garīguma ideja, ka sevi patiesi izzināt nozīmē saprast, kas tu neesi, tā sauktais neti-neti. Tādā ziņā es piekrītu, ka ir vajadzīgs sevi izzināt, bet tā ir sava veida unknowing, jā sokrātiska apziņa, ka ejot arvien dziļāk sevī, saproti, ka tu esi bezdibenis (lai neteiktu tukšums). Kamēr tradicionāla sevis izzināšana ietver daudz ģeneralizētu birku, nodefinētu traumu, limitējošu uzskatu and all that simplified jazz that validates and justifies and turns the mystery of being into and object. Par to pašu "vājumu" un "stiprumu" - how do you define those? Can you come up with an accurate enough definition to label yourself as one?

Viss šis tikai, lai pateiktu, ka pat ar vislabākajiem nodomiem, kad cilvēks introverti gremdējas sevis analīzē lai nosauktu savu "kaiti", vai kad viņš ekstroverti ar absolūtu pārliecību sevi ir nosaucis, abas pieejas šķiet kā nedabisks stingums, esības plūsmas kropļošana.

Bet šis ir arī paradoksāli, jo es nemaz nezinu vai tas ko saku nav a gross untruth, plus es to neteiktu, ja pirms tam pati nebūtu ilgi gremdējusies pašanalīzē. So again, I guess viss ko es varu pateikt tik tāds čiks vien ir.

Nu, izzināt, noskaidrojot, kas kaut kas nav, ir arī negatīvās teoloģijas pieeja. Man vienkārši liekas, ka sevis izzināšana neaprobežojas ar savas psiholoģijas izzināšanu, tāpēc nav obligāti jāmeklē kaites un traumas. Ar vājumu un stiprumu domāju galvenokārt gribas vājumu vai stiprumu - to, vai tu spēj darīt to, ko atzīsti par labu, vai arī nemitīgi sanāk darīt tam pretējo. Un tie kavējošie faktori nepieciešami nav individuālas, bet varbūt (gandrīz) vispārcilvēciskas īpašības, kuras pētot, tu vienlaikus pēti cilvēku vispār, kam arī nepieciešami nav jānozīmē aptvert cilvēku kā totalitāti, formulējot galīgu skaitu tam piederīgu īpašību.