Nu ja, to jau domāju - ka ir viegli iekrist tajā uzlabošanas slazdā, kas nav daudz labāk par vienkāršu patmīlību. Man liekas, ka nav slikti nonākt pie atziņas, ka tas, cik labs vai slikts tu esi, nav galvenais jautājums (visticamāk, ka ne īsti labs, ne galīgi slikts), un tad var labāk koncentrēties uz darbību, nevis personu. Nemitīgi ņemties ap savu psiholoģisko stāvokli ir garām, bet atziņa par savu vājumu man tomēr liekas svarīga, jo tā ļauj paredzēt faktorus, kas var kavēt darbību.