"sakarības" ir tad, kad īstenību dala kauzālos nogriežņos un izolētos atomos, kas sūta ietekmes un sakarību starus viens otra virzienā.
bet tā jau viss ir vesels, pasaule pirmsreflektīvi un lielākajā daļā ikdienas tiek piedzīvota kā veselums, bez sakarībām. vai veselumu var saprast? it sevišķi, ja sapratne tieši izriet no veseluma, nevis sakarībām

protams taa ir, pasaule pirmsreflektiivi un lielaako ikdienas nomoda pieredzes laiku un jebkuru sapnju, kas nav lucid, laiku ir veselums. bet tas neatrisina sakariibu un 'sapratnes' izrieteeshanas fenomenu, jeb tos cik nu kuram retos vai biezhos briizhus, kad pasaules pieredze ir atsevishkji veselumam atshkjelti nogriezhnji un atomi. lai arii sakariibas un sapratne ir dalja no veseluma, taas nevar noreduceet uz veselumu, tas neko neatrisina, un shie nogriezhnji un atomi kaa kaut kaada interference vai glitches turpina rasties un it kaa pieprasa skaidrojumu. veselums atsakaas buut vienkaarshi blaakjis, bet pieprasa lai tas tiek skatiits tuvaak un dziljaak, lai tiek izpeetiits. 1 + 1 ir 2, un kopaa tas ir 3. tas ir paradokss, kas neiet projaam, un ja to nevar atrisinaat, tad es gribu atrast veidu, kaa tajaa var leenaam un paardomaati doties iekshaa ar minimaaliem zaudeejumiem. varbuut citi ir perfekti apmierinaati ar to ka viss ir veselums un miers, un tas ir labi un praktiski prieksh vinjiem, bet tas nejuutaas kaa peedeejais pieturas punkts manai perspektiivai.

labi, ir tas pirmsreflektīvais veselums, tad daļas, kas gluži vienkārši izriet no cilvēka domāšanas specifikas (binaritāte, bus pretrunas likums), un tad, manuprāt, atkal ir veselums, taču nu jau kā paradokss. taisnība, paradokss ir tikai no domāšanas un loģikas perspektīvas, tas gan nenozīmē, ka pēdējie nav vajadzīgi, gluži pretēji, binaritātē parādās ētiskais moments "vai nu/vai", izvēle, lēmums, izšķiršanās, bold resolve, "viss ir viens" apziņa nesagatavotai apziņai ļoti bieži kalpo par atrunu, lai izvairītos no ētiskā, nopietnā un intersubjektīvā. tāpēc es apzināti nelietoju šo daudz vazāto teorēmu - "viss ir viens", bet gan rakstīju par veselumu, ko domāšana izjūt kā paradoksu, taču paradoksalitāte paredz, ka abus nepretrunības principu lauzošos momentus mēs redzam it kā vienlaicīgi, veselais IR paradoksālais, un mana komentāra galvenais punkts tieši ir par to, ka veselums, savā paradoksalitātē un vilinājumā (kā mistiskais), tieši prasa un sauc uz bezgalīgu iedziļināšanos. taču šī iedziļināšanās ir dīvaina, jo sākumā šķiet, ka pietiks ar ienirstošu skatīšanos un vaicājošu, apburtu kontemplāciju, bet tad saproti, ka veselums ir kaut kas tik ģeniāls, ka binaritāti, paradoksu starp domu un esamību var pārvarēt tikai rīcībā - un tad doma sakrīt ar rīcību, jābūtību jeb eksistenci.

es gribēju teikt, ka iedziļinoties veselumā ir nemiers, jo tas ir tik piesātināts fenomens, ka doma par veselumu sakrīt ar no veseluma apziņas izrietošu rīcību, un tikai šajā rīcībā, kas saplūst ar domu, mēs esam ļoti tuvu mieram, jo darbi neapsūdz domu, un domas (pareizāk sakot - doma, veseluma doma) neapsūdz darbus.

man patiik shii doma, ka darbiiba paarvar binaritaati un noved atkal pie veseluma. luuk arii visu zenistu - jaa cilveeks ir vilnis, bet arii okeaans. un taa shis vilnis ar noteiktu frekvenci rodas un atkal sapluust ar okeaanu.
veel tas, ka bezdarbiiba arii ir darbiiba, kas noved pie veseluma. attieciigi, bezdarbiiba ir balstiita uz izdomaatu sakariibu jeb anti-sakariibu, kas ir doma par sakariibas truukumu, un sheit atkal eetiskais elements. secinu, ka no sakariibaam nevar izvairiities. liidz ko rodas vilnis, rodas vajadziiba peec sakariibas ieraudziishanas, cilveeks peec sava eetikas kompasa izveelas sakariibu vai anti-sakariibu (kas arii ir sakariiba) un notiek darbiiba kaa viljnja luushana atpakalj okeaanaa-veselumaa

interesanti, ka ļoti bieži iedziļināšanās sakarībās tieši var vest uz ētisko momentu un konkrētu izvēli par labu vienam rīcības kursam, taču tas, manuprāt, izriet no cilvēka stāvokļa, kura dēļ viņš nekad nevarēs aptvert v i s a s sakarības, tādēļ mēs jau izejam sakarību okeānā ar saviem kaut kādiem predispositions, presuppositions, kas, mijiedarbību ar sakarību padziļinājumi, arī liks sliekties par labu vienai no izvēlēm. pilna sakarību aina (kas nenozīmē pilna veseluma ainu), visas iespējamās notikušās sakarības, šķiet, nekad nevarētu cilvēku vest līdz vienai konkrētai izvēlei, taču ir dīvaini, ka dievs teorētiski redz visas sakarības, bet viņš kā subjekts (jo dievs ir subjekts) allaž jau ir izvēlējies vienu konkrētu course of action. tādā ziņā dievs ir bezgalīgi ētisks, taču jautājums paliek atvērts par cilvēka ētiskumu visu sakarību atklāsmes brīdī. also, manuprāt, sakarības nevar nepastarpināti kvantitatīvā ceļā vest uz ētisko izvēli. vai maz ir iespējams ētiskuma momentu balstīt sakarību sakritību kopā.

starp citu, redzēju tevi sapnī (kā?), staigājāmies un runājamies.

bet pati sakariibu eksistence.. es par to neesmu skaidriibaa. pagaidaam shkjiet, ka atziit/domaat ka ir kaut kaadas sakariibas ir tam vienkaarshi ticeet/uzticeeties, jo sakariiba kaa doma ir paarsvaraa spekulaacija balstiita uz izoleetu cilveeka situaaciju pasaulee. kameer nedomaat ka ir sakariibas (ka kaut kas nav sakariiba - ir anti-sakariiba) ir brutaala, veesa izveele, iisteniibaa pat izveele noliegt savu situaaciju, sevi kaa intersubjektivitaates produktu. taatad izveele vai nu fokuseeties uz savu subjektivitaati un pieshkjirt tam lielu svaru, vai izniicinaat savu subjektivitaati, kas neshkjiet pareizi, jo tomeer cilveeka boddy-mind ir pats subjektiivaakais kas var buut, un jebkura cilveeka izejas punkts.
tas tieshaam ir kaa atrasties divaas preteejaas nometnees un meegjinaat izdomaat. viena lokaacija ir dievs, visa saakums, kas izdvesh kaa elpu visu pasauli un viss perfekti raisaas noliktaa kaartiibaa. no shiis lokaacijas tieshaam ir vienalga izcelt vai neizcelt kaut kaadas konkreetas sakariibas, subjektus, jo viss ir viena liela sakariiba, jeb perfekts bezgaliigi daudzu sakariibu kopums, pluusma, pasaules kjermenis, viss sheit mijiedarbojas reizee. bet no otras lokaacijas, tu staavi pretii shai dieva elpai, shai pluusmai, un neredzot, ka viss pluust no viena konkreeta source, redzi tikai shaushaliigi daudz atsevishkju instanchu, kas tevi bombardee, un meegjini saprst kaa viss sasaistaas, kas ko ietekmee, kaa sho visu atshkjetinaat, galvenais - kas no shii visa attiecas uz tevi, ko sevii ielaist, ko atraidiit, kur iedziljinaaties. es atkal malju vienu un to pashu, tev jau shis lakam ir skaidrs sen. es nezinu man par sho domaajot, saak galva kuupeet, nepietiek sinapshu vai neironu. total loop
varbuut eetiskais ir kaut kaads evoluucijas galaprodukts ko dievs ir iedomaajies, kind of unconsciously nosapnjojis, bet cilveekam tajaa ir jaaiedvesh apzinja, jaaaktualizee, uz to ir jaatiecas shkjetinot sakariibas, meegjinot atshkjetinaat taas kas ved uz viseetiskaako darbiibu gan pret pashu gan pret pasauli. kameer esot limiteetam body-mind eetiskais pret pashu versus pasauli paarsvaraa ir ongoing konflikts un nezinaamais. bet, protams, varbuut kaa virziens un izejvielas ir doti cilveeka situaacija pasaulee.
veel es domaaju, ka cilveekam, protams, ir absurdi veeleeties redzeet Visas sakariibas. es domaaju, ka dievam redzot kopainu viss ir perfekts un eetisks kopaa njemot, varbuut taapeec ka dievam viss jau ir noticis, neeksiste space-time vai tamliidziigi, vai arii jo dievam nav shkjirojoshaa praata ar ko kategorizeet labs/slikts. bet tikai caur cilveeku Viss var kljuut veel perfektaaks-eetiskaaks. ar nosaciijumu, ka cilveeks neredz kopainu, jo redzot Visa perfekto mijiedarbiibu, kur visas sakariibas sapluust neatraujami kopaa, apstaatos jebkaada veelme, noluuks tiekshanaas, saprast, izkristalizeet, radiit. proti lai nesajauktu perfektu mijiedarbiibu ar tiekshanos uz perfektu ekistenci.

jauki par sapni, ieshana un runaashanaas ir divas no manaam miilaakajaam nodarbeem, interesanti no kurienes/uz kurieni mees gaajaam un kaadu veidolu es ienjeemu..

"malt to pašu" nav pejoratīvi, jo jautājumu par daļām un veselumu personīgi eksistenciāli ir uzdevis jau Parmenids, 6. gs. BC, tas tikai parāda, ka mēs visi dzīvojam tajā pašā esamībā un vienādi..esam (kopīgi pastāvam), kas liek justies draudzīgi, we all are in it together, through aeons, thoughts and space.

kaut kas notiek, un tu pareizi saki - "kas no shii visa attiecas uz tevi", ko tas nozīmē man, kā es pret to attiecos. man liekas, tieši šķetināšana, rēķināšana un poligonu izvietojums neļaus nonākt pie patiesa ētiskā, ētiskais nav šķetināšanas rezultāts, tāpēc, piemēram, utilitārisma ētika ir false, jo viņa pastāv no kalkulācijas, pat ja princips/algoritms pamatā ir vienkāršs, līdzīgi Kanta ētika ir nogurdinoša, jo balstās mēģinājumā šķetināt kingdom of ends (and means), taču tā tas nedarbojas. tāpat slidens ir (arī manis nereti lietotais) apzīmējums "visētiskākā izvēle", jo tas paredz kaut kādu mistisku gradāciju (no kurienes šķetināšana), taču īstenībā ētiskais vai nu ir, vai nu nav, nevis "vairāk/mazāk". ētiskais ir caurredzamība un pārskatāmība (sirdsskaidrība), taču tas nebalstās koda šķetināšanā un šifrēšanā, Neo redzēja kodu, viņam matriksā viss bija pārskatāms, totāla imanentā skaidrība (jo matrikss ir tīra imanence), taču Neo varēja būt varonis un lauzt matriksu tieši tāpēc, ka redzēja pāri un cauri kodam (sakarībām), vērstībā uz veselo un būtisko. ne jau koda caurredzamības dēļ viņš bija ētiskais.

dievs neizšķir binaritātēs, taču tas nenozīmē, ka viņš jau nav izšķīries jeb izvēlējies, proti, dievs liek lietām būt un katru lietu, būtni tur un uztur atsevišķi tās esamībā, taču viss šis dievišķais fokuss uz dzīvību, būšanu, radīšanu, man liekas, norāda, ka viņš apriori ir izšķīries par labo - dzīvība, būšana, uzturēšana jau ir labais, tas nav anonīmi vērtībneitrāls, lietas ir, un tiklīdz tās apzinātos, ka ir, ka tās ir dzīvas, notiek, turās, ja apzinies, ka esi, tad apzinies, ka tas ir labi, būšana=gaviles (ko es īsti nevaru teikt par sevi, jo, par spīti visam, ko pēdējos gados esmu sapratis, es joprojām neuzstāju uz savu būšanu, es mierīgi varētu arī nebūt, un man ir tā iluzorā sajūta, ka līdz ar manu nebūšanu nekas nebūtu zaudēts, jebšu tas nebūtu nekas slikts)

kopš 10tajā klasē sāku daudz staigāties, tā arī neesmu beidzis. šķiet, mēs nemaz nebijām Latvijā, tie bija piepilsētas lauki, ar nelieliem uzkalniem un asfaltētu taku/lauku ceļu, kas vietām bija grantēts, gar takas malām bija lieli, puķaini krūmi, kuri novakares zilajā pusgaismā smaržoja, un pastaigai nemaz nebija konkrēta galamērķa un sākuma, bet iešanās gan bija ilgi. nebija nekādu veidolu un šeipšiftinga, tu biji konkrētā tu, es to sapnī zināju bez minēšanas, tas nebija tā, ka atpazīšana notika pēc kaut kādiem tekstiem un skaitļošanas vai asociatīviem attēliem, es vienkārši zināju.

"ko tas nozīmē man, kādā attiecībā es stāvu pret x (doto/situāciju/notikumu/faktu/sakarību/pieredzi)?" nav gluži tas pats, kas šķetināšana "ko laist un nelaist cauri", jo "ko tas nozīmē man" izslēdz paš(un fenomenu)cenzūru, tur jābūt godīgam. saprotot un iedziļinoties savā attiecībā pret x, pamazām skaidrojas arī vieta un apkārtne, kurā stāvi uz pasaules kartes, tāpēc man gribētos, lai uzsvars ir ne tik daudz uz sakarībām, cik uz attiecību, jo sakarības nezkāpēc implicē tādu kā disembodied spectator, attiecība savukārt ir deeply embedded, situational, rooted

"tas ir paradokss, kas neiet projaam, un ja to nevar atrisinaat, tad es gribu atrast veidu, kaa tajaa var leenaam un paardomaati doties iekshaa ar minimaaliem zaudeejumiem"

proti, tieši tā, es arī gribu uzzīmēt pasaules karti savā galvā (vai kaut ko līdzīgu seriāla šerloks domnīcai Kamberbeča galvā), taču es zinu, ka karte neatrisinās paradoksu, jo plaisa starp karti un teritoriju paliks, varbūt pat šādi tikai nostiprināsies. man liekas, es plaisu pārvarēšu, pārvaru, piedaloties pasaulē, piemēram, kopjot pasauli. tas gan nenozīmē atmest uzskicēto karti.

kādēļ tev šķiet, ka minētie daļiņu biljoni ir nesaistīti vai ne vienmēr "sakrīt", veido kopainu? (jautāju, jo interesē un pieļauju, ka manis pašas apjautas varētu izrādīties vairāk vai mazāk aplamas. )

nesapratu iisiti jautaajumu :)
domaaju, cik esmu noveerojusi, ka liidzpastaav divas perspektiivas, starp kuraam cilveeks paarsleedzas - vienu vieglaak uztvert ar apzinju, otru vieglaak saprast ar praatu. proti - no vienas perspektiivas, viss, kas eksistee shkjiet kaa veselums, viena kustiiba, ka elpa - sho labaak uztver apzinja. no otras perspektiivas, ko saprot praats, viss shkjiet tikai daljinju (objektu, cilveeku, lietu, atomu) kopums kas viena otru ietekmee un rada un maina, un praatam dikti gribas zinaat, kas ko un kaa tieshi ietekmee un maina. kaut kaa taa. abas perspektiivas shkjiet legit, bet praats ir iedomiigaaks un neirotiskaaks nekaa klusaa, kautriigaa apzinja. un taa kaa shiis perspektiivas ir tik shkjietami preteejas ir gruuti noticeet ka taas nav viena otru izsleedzoshas bet gan papildinoshas, un veel ir gruuti starp/vinjaas eksisteet