man ir sajuuta kaa es staaveetu pret sienu un negribeetu, censtos negriezties apkaart lai redzeetu kas aiz manis notiek. jo viss ko es tur vareetu ieraudziit - es to nesapratiishu. es nesaprotu nevienu sakariibu, es zinu ka dalja ko es redzu ir sakariibas, dalja ir iedomas. es redzu ka iedomas veido jaunas sakariibas. es redzu ka dazhreiz sakariibas es noturu par iedomaam un iedomas par sakariibaam. un tas apjoms kas man ir aiz muguras ir bezgaliigs. man ir uz to jaaskataas un jaaizveelas ko no taa visa es saukshu par sakariibaam un ko atsijaashu kaa iedomas, un shiis izveeles mani katapultees kaut kaadaa naakotnee. bet tas ir neiespeejami vai tad tu neredzi pasaule! shis apjoma negaiss man aiz muguras draudiigi briest un gaidoshi staigaa, un es nevaru sanjemties uz to paskatiities kaut ar acs kaktinju. es labaak staavu cieshi piespiedusies sienai un izliekos ka taa ir visa mana iespeejamaa dziive.

tikmeer no otras, identiski ontologjiskaas puses nav ne sienu ne draudu, tikai mehaanisks kaleidoskops ar bilijoniem nesaistiitu daljinju, kas atsevishkji sakriitot veido kopainu. un ja es pati neizveelos kur krist tad es vienkaarshi kaut kur kriitu kur pasaulei izdeviigi un manis nav taatad man arii tas ir izdeviigi laikam. sapinos atkal vaardos