labi, ir tas pirmsreflektīvais veselums, tad daļas, kas gluži vienkārši izriet no cilvēka domāšanas specifikas (binaritāte, bus pretrunas likums), un tad, manuprāt, atkal ir veselums, taču nu jau kā paradokss. taisnība, paradokss ir tikai no domāšanas un loģikas perspektīvas, tas gan nenozīmē, ka pēdējie nav vajadzīgi, gluži pretēji, binaritātē parādās ētiskais moments "vai nu/vai", izvēle, lēmums, izšķiršanās, bold resolve, "viss ir viens" apziņa nesagatavotai apziņai ļoti bieži kalpo par atrunu, lai izvairītos no ētiskā, nopietnā un intersubjektīvā. tāpēc es apzināti nelietoju šo daudz vazāto teorēmu - "viss ir viens", bet gan rakstīju par veselumu, ko domāšana izjūt kā paradoksu, taču paradoksalitāte paredz, ka abus nepretrunības principu lauzošos momentus mēs redzam it kā vienlaicīgi, veselais IR paradoksālais, un mana komentāra galvenais punkts tieši ir par to, ka veselums, savā paradoksalitātē un vilinājumā (kā mistiskais), tieši prasa un sauc uz bezgalīgu iedziļināšanos. taču šī iedziļināšanās ir dīvaina, jo sākumā šķiet, ka pietiks ar ienirstošu skatīšanos un vaicājošu, apburtu kontemplāciju, bet tad saproti, ka veselums ir kaut kas tik ģeniāls, ka binaritāti, paradoksu starp domu un esamību var pārvarēt tikai rīcībā - un tad doma sakrīt ar rīcību, jābūtību jeb eksistenci.

es gribēju teikt, ka iedziļinoties veselumā ir nemiers, jo tas ir tik piesātināts fenomens, ka doma par veselumu sakrīt ar no veseluma apziņas izrietošu rīcību, un tikai šajā rīcībā, kas saplūst ar domu, mēs esam ļoti tuvu mieram, jo darbi neapsūdz domu, un domas (pareizāk sakot - doma, veseluma doma) neapsūdz darbus.