interesanti, ka ļoti bieži iedziļināšanās sakarībās tieši var vest uz ētisko momentu un konkrētu izvēli par labu vienam rīcības kursam, taču tas, manuprāt, izriet no cilvēka stāvokļa, kura dēļ viņš nekad nevarēs aptvert v i s a s sakarības, tādēļ mēs jau izejam sakarību okeānā ar saviem kaut kādiem predispositions, presuppositions, kas, mijiedarbību ar sakarību padziļinājumi, arī liks sliekties par labu vienai no izvēlēm. pilna sakarību aina (kas nenozīmē pilna veseluma ainu), visas iespējamās notikušās sakarības, šķiet, nekad nevarētu cilvēku vest līdz vienai konkrētai izvēlei, taču ir dīvaini, ka dievs teorētiski redz visas sakarības, bet viņš kā subjekts (jo dievs ir subjekts) allaž jau ir izvēlējies vienu konkrētu course of action. tādā ziņā dievs ir bezgalīgi ētisks, taču jautājums paliek atvērts par cilvēka ētiskumu visu sakarību atklāsmes brīdī. also, manuprāt, sakarības nevar nepastarpināti kvantitatīvā ceļā vest uz ētisko izvēli. vai maz ir iespējams ētiskuma momentu balstīt sakarību sakritību kopā.

starp citu, redzēju tevi sapnī (kā?), staigājāmies un runājamies.