Tipiska diena Revelstoukā.
No rīta mostos agri, jo Toronto laiks joprojām ieprogrammēts. Dzīvesbiedris iekurbulē kafijas automātu. Es tikmēr izplānoju gastronomisko karti tuvākajām dienām. Tad mostas mājastēvs un uzcep mums ar kanēli pārkaisītas biezas baltmaizes šķēles eļļā, kuras pēc tam, karstas uz šķīvja, tiek apziestas ar sviestu un pārlietas ar kļavu sīrupu. Kalorijas šeit neskaita, nē. Tam pa vidu es jau esmu paspējusi aizstaigāt līdz tuvākajam veikalam pēc nepieciešamajiem ingredientiem un pārlūkojusi pie veikala ieejas stāvošo ziedoto grāmatu un žurnālu kaudzi - vai nav kaut kas lasāms ienācies.
Laiks līdz pēcpusdienai tiek pavadīts vārot te bietes, te olas, te kartupeļus, te atkal olas, viss tiek kapāts, smalcināts un visbeidzot, ap trijiem pēcpusdienā, iejaukts lielākajā mājās atrodamajā bļodā (nākamā pēc izmēra būtu vanna) un rīt mums būs biešu aukstā zupa, kuras dēļ mirt (ja vēl nav nomirts pēc Parīzes).
Tad, ap pieciem, riteņi tiek iekrauti mājastēva GMC Sierra pikapā, draugs uzliek galvā savu platmali un mēs braucam uz tuvākajām kalnu riteņtakām, hafojam un pafojam (OK, tikai es), kamēr tiekam līdz takas augšgalam un tad laižam lejā kā traki. Pēc 2-3 h pārrodamies mājās slapjām mugurām un iedzeram pa vēsam aliņam. Vai diviem vai trijiem.
Tad vakariņas. Šovakar - uz grila cepta cūka.
Tāda dzīve.