Pabriks raksta, ka turku izgājšnakts jandāliņa sekas varētu būt armijas vājināšanās, kas, ņemot vērā starptautisko situāciju kopumā (un reģionā - jo īpaši)var izvērsties visai nepatīkami. Dzīvosim - redzēsim.
Nezinu, man sazvērestības teorijas nepatīk, jo šķietas pārvērtējam cilvēku rīcības racionālu prognozējamību. Man vairāk šķiet, ka kaislības visus plosa pēc noklusējuma, un tāpēc jebkurš pavērsiens jebkurā mirklī ir vienlīdz iespējams, neatkarīgi no tā, kam tas post factum izrādās izdevīgi vai neizdevīgi.
Vienīgais, ko es labprāt palūgtu visu liberastu labajam dieviņam - lai Turcija nekļūst konservatīvāka un reliģiozāka (resp., fundamentālistiskāka), un lai pār tās pludmalēm un vīna dārziem pēc iespējas drīzāk iestājas kāds nosacīts miers.
Paši irāņi žēlojās, ka viņiem šāda dzīve nepatīk, ka šaha laikā bijis daudz labāk (kaut arī savu mēslu nav trūcis). Turklāt valsts dienvidos hidžabā bija nolādēti karsti jau martā.
Skaidrs, ka ulmaņlaikos viss bija labi. Atgādināsi, kā sanāca tā, ka pēdējais šahs zaudēja varu? Viss bija ļoti ok, valsts plauka un zēla, bet Homeinī viltīgu galma intrigu rezultātā tika pie varas un nabaga irāņiem nekas cits neatlika, kā pakļauties?
Nea citādi, šahs bija proamerikānisks/ sabiedrība orientēta uz rietumiem, psrs politbirojam tas nepatika => ar psrs specdienestu palīdzību šahs tika gāzts un palaisti vaļā fundiji a ļa homeinī. Sekas - regress. Ameri savukārt šito sūdu izdarīja afganistānā, tur pret pro-komunistisko Karmala režīmu ar CIP palīdzību palaida vaļā modžahedus.
Visādi var būt, protams, taču man pašam šķiet, ka specdienestu iespējas tiek nedaudz pārspīlētas, tas, ka kaut kādus vektorus šie var par pāris grādiem pavērst vienā vai otrā virzienā ir iespējams, taču tam, ka šie tukšā vietā uztaisa revolūcijas, neticu nemaz. Mākslas filmās mēdz notikt visādi, taču par ticamiem avotiem, kurā kas tāds būtu aprakstīts, neesmu dzirdējis, ja esi, būšu priecīgs par norādi.
Protams, viss nekad nav tik vienkārši, un man arī nepatīk un visai naivas šķiet versijas, kurās ar daļēju nemirstību un universālām gaišreģu & manipulatoru spējām apveltīti specdienestu (vai citu slepenu organizāciju) darboņi režisē tautu un valstu likteņus. Neesmu islāma revolūcijas keisu padziļināti pētījusi, taču virspusējais priekšstats radies tāds, ka šaha režīmam bija savi iekšējie un ārējie nelabvēļi. (Atcerēsimies, ka arī Ulmanis 30.gadu beigās nebija 100% visu iemīļots, un nebūt nevar teikt, ka krievu iebrukumam 40.gadā notika pilnīgi bez LV vietējo komunistu atbalsta un ka nebija tādu, kuri cerēja, ka nu viņu dzīve uzlabosies). Tā ka Irānā uz vietas un ārpus tās bija gana daudz "īsto, islāmisko vērtību" mīļotāju, kuriem bija pieriebusies "rietumu pakaļas bučošana" un "visādu neķītrību ievazāšana" - sievišķi ar plikiem matiem, alkohols brīvā tirdzniecībā u.c. liberastu sērgas, kas grāva tautas morāli un iznīcināja tradicionālās vērtības. Tomēr rodas iespaids, ka pat lielais vairums konservatīvo pēc revolūcijas bija nepatīkami pārsteigti par iznākumu un labprāt būtu pagriezuši laika ratu atpakaļ, taču bija jau par vēlu.
Arī diezgan maz zinu par islāma revolūciju un nekādi nevaru pamatoti iebilst jebkurai no teorijā, taču, ja lielais vairums konservatīvo būtu gribējuši kaut ko pagriezt atpakaļ, kāpēc "par vēlu"? Viss pulveris tika izšauts vienā revolūcijā un uz otru vairs nevar saņemties?
Revolūcijai tūdaļ sekoja masveidīgs inteliģences un turīgāko uzņēmēju emigrācijas vilnis - AAE, kas ir turpat pāri līcim, tuvāk nekā mums Somija, iedibinājās veselas turīgu, ekonomiski aktīvu irāņu kolonijas. Savukārt, Irānas teritorijā, kā zinām, acumirklī iebruka Sadams Huseins (ar ASV, Rietumvācijas u.c. ļoti pamatīgu atbalstu). Šis nebija īstais brīdis kaut ko mainīt valsts pārvaldes sistēmā. Karš, kā zinām, turpinājās ilgi, tam sekoja kofliktējoša ārpolitika un starptautiskā izolācija. Man radies iespaids, ka šobrīd Irānā ir ļoti, ļoti daudz neapmierināto, bet nav nevienas politiski un ideoloģiski saliedētas grupas, kas būtu gatava spert radikālus soļus cīņā par varu.
Plus vēl tas, ka pieejas resursiem ir apgrūtinātas, sakari ar ārvalstīm diezgan ierobežoti, drošības dienesti strādā labi, utt., kā jau mērenā totalitārismā mēdz būt. Man stāstīja, ka nereti tiekot klusiņām noslepkavoti potenciālie prezidentu vai ministru kandidāti u.c. politiskie līderi, kuriem ir izredzes uz lielu tautas atbalstu un ietekmi. Protams, tās bija tikai virtuves sarunas, tāpēc ticamības koeficientu neņemos noteikt.
Lai arī man netīk runāt "TIE vainīgi" garā, šī versija ir diezgan ticama. Ieskatoties nedaudz vēsturē: septiņdesmitajos gados padomju doktrīna pret Izraēlu pilnīgi oficiāli bija teroristiska un tas nešķita nevienam dīvaini. Būtu baigi dīvaini uzskatīt ka tur kas stipri ir mainījies.
Tam, ka svešas valsts aģenti uzkurina kaislības armijas iekšienē, īsti neticu. Tam, ka apvērsuma organizatori bija lūguši un saņēmuši solījumus par kāda ārēja spēka atbalstu un pēdējā mirklī uzmesti - tīšām vai netīšām - varētu noticēt. Bet saprotamu iemeslu dēļ informācijas ir pārāk maz jebkuram kaut cik drošam pieņēmumam, tāpēc tie visi var būt tikai minējumi.
Protams! No manas puses tas pat nebija minējums, jo informācijas man ir tik daudz, cik Apollo raksta un Apollo uzticības grāds ir ļoti zems. Tas ir tikai un vienīgi fakta minējums, no kura var secināt, turklāt secināt jebko.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vienīgais, ko es labprāt palūgtu visu liberastu labajam dieviņam - lai Turcija nekļūst konservatīvāka un reliģiozāka (resp., fundamentālistiskāka), un lai pār tās pludmalēm un vīna dārziem pēc iespējas drīzāk iestājas kāds nosacīts miers.
Turklāt valsts dienvidos hidžabā bija nolādēti karsti jau martā.
Neesmu islāma revolūcijas keisu padziļināti pētījusi, taču virspusējais priekšstats radies tāds, ka šaha režīmam bija savi iekšējie un ārējie nelabvēļi. (Atcerēsimies, ka arī Ulmanis 30.gadu beigās nebija 100% visu iemīļots, un nebūt nevar teikt, ka krievu iebrukumam 40.gadā notika pilnīgi bez LV vietējo komunistu atbalsta un ka nebija tādu, kuri cerēja, ka nu viņu dzīve uzlabosies). Tā ka Irānā uz vietas un ārpus tās bija gana daudz "īsto, islāmisko vērtību" mīļotāju, kuriem bija pieriebusies "rietumu pakaļas bučošana" un "visādu neķītrību ievazāšana" - sievišķi ar plikiem matiem, alkohols brīvā tirdzniecībā u.c. liberastu sērgas, kas grāva tautas morāli un iznīcināja tradicionālās vērtības.
Tomēr rodas iespaids, ka pat lielais vairums konservatīvo pēc revolūcijas bija nepatīkami pārsteigti par iznākumu un labprāt būtu pagriezuši laika ratu atpakaļ, taču bija jau par vēlu.
Karš, kā zinām, turpinājās ilgi, tam sekoja kofliktējoša ārpolitika un starptautiskā izolācija.
Man radies iespaids, ka šobrīd Irānā ir ļoti, ļoti daudz neapmierināto, bet nav nevienas politiski un ideoloģiski saliedētas grupas, kas būtu gatava spert radikālus soļus cīņā par varu.
Man stāstīja, ka nereti tiekot klusiņām noslepkavoti potenciālie prezidentu vai ministru kandidāti u.c. politiskie līderi, kuriem ir izredzes uz lielu tautas atbalstu un ietekmi. Protams, tās bija tikai virtuves sarunas, tāpēc ticamības koeficientu neņemos noteikt.
Tam, ka apvērsuma organizatori bija lūguši un saņēmuši solījumus par kāda ārēja spēka atbalstu un pēdējā mirklī uzmesti - tīšām vai netīšām - varētu noticēt. Bet saprotamu iemeslu dēļ informācijas ir pārāk maz jebkuram kaut cik drošam pieņēmumam, tāpēc tie visi var būt tikai minējumi.