heh, ja
kad pirms ilgāka laika man stāstīja par kādu cilvēku, kurš dienam ilgi praktiski aizmirsis padzerties, līdz beigās iedzīvojies nepatikšanās ar organismu, domāju "dieviņtētīt, kā gan tas būtu iespējams, ar mani gan tā nekad nevarētu notikt, es vienmēr atceros padzerties", nu, kā parasti, vai ne.
bet šovakar. šovakar, kad desmitos, beidzot tiku pie savas, jau padzisušās, puslitrīgas tējas, kāri to dzerot es izbrīnījos - kā tad manī pēkšņi tik ļoti lien. un tad, izdzērusi vienā rāviena gandrīz visu puslitru, es sapratu. pēdējo reizi dzēru šķidrumu pirms izbraukšanas no valkas, īsi pirms četriem. hāhā, vai ne.