|
[29 Aug 2013|12:32pm] |
kur, kur, es gribeetu zinaat, ir mana godiigi nopelniitaa endorfiinu konfektiite. taa tacu tam buutu jaastraadaa, vai ne. tu izdari kaut ko praatiigu/centiigu/labu un pareizu un par to smadzenes tev balvaa iedod mazliet prieka, sak, se, zakjiit, esi godam nopelniijis. un kur tad ir maneejaa prieka deva? ko? es centiigi maaciijos, goda vaards, ar pirmo piegaajienu noliku gan skolas, gan arii valsts teorijas eksaamenu un tagad, tagad juutos nopelniijusi kaut nedaudz prieka. taa vietaa smadzenes apbalvo mani ar nogurumu, apaatiju, vienaldziibu un skumjaam.
un sii nav pirmaa reize, ja, nebuut ne. peec diplomdarba aizstaaveesanas un zinjaam par nopelniito 8, es gaaju prom gauzhi raudaadama un izjuzdama visas pasaules smaguma nastu sev uz pleciem.
|
|
| heh, ja |
[29 Aug 2013|10:03pm] |
kad pirms ilgāka laika man stāstīja par kādu cilvēku, kurš dienam ilgi praktiski aizmirsis padzerties, līdz beigās iedzīvojies nepatikšanās ar organismu, domāju "dieviņtētīt, kā gan tas būtu iespējams, ar mani gan tā nekad nevarētu notikt, es vienmēr atceros padzerties", nu, kā parasti, vai ne.
bet šovakar. šovakar, kad desmitos, beidzot tiku pie savas, jau padzisušās, puslitrīgas tējas, kāri to dzerot es izbrīnījos - kā tad manī pēkšņi tik ļoti lien. un tad, izdzērusi vienā rāviena gandrīz visu puslitru, es sapratu. pēdējo reizi dzēru šķidrumu pirms izbraukšanas no valkas, īsi pirms četriem. hāhā, vai ne.
|
|