sirualsirual ([info]sirualsirual) rakstīja,
@ 2015-12-09 01:19:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
ambīcijas, šmambīcijas, man besī, ka es nesaprotu, ka es miršu

(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]deloveja_kundze
2015-12-10 14:37 (saite)
bet to jau nemaz nedrīkst saprast, ka mirsi. tad vairs nekam īsti nav jēgas.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]sirualsirual
2015-12-10 23:52 (saite)
kādā ziņā? man šķiet, tad jēga pieaug eksponenciāli.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]deloveja_kundze
2015-12-11 09:24 (saite)
man vienmēr ir licies, ka nāve, tāpat kā, piemēram, visums, ir tā lieta, ko tu nedrīksti saprast tā līdz galam, līdz kaulam - jo tā saprašana un zināšana noved pie tā, ka tu jūties paralizēts no tā, cik pats esi mazs, mazmazītiņš uz tā visa lielā fona, un nekam vairs nav jēgas, jo jau atkal nāve un kosmoss tev liek domāt tikai pašam par sevi, nevis par kaut ko citu.

apjēgt, apjaust, kaut kādā mērā nojaust nāvi - pilnīgi noteikti, bet saprast, manuprāt, ir bīstami

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]sirualsirual
2015-12-11 15:13 (saite)
īsti nezinu, ko tev atbildēt, man liekas, ka tas ir kaut kas līdzīgs nomiršanai, esot dzīvam, kas var būt arī laba lieta (atver acis). stpc pagājušgad kādu mēnesi, neilgi pirms un pēc jaunā gada, mans liktenis kā dzīvam cilvēkam bija ļoti neskaidrs. tajā laikā es izdarīju daudz sev nozīmīgu lietu (kuras īstenībā nebija saistītas ar mani, bet ar citiem cilvēkiem un lietām, kas man patīk). bet vispār jā, tas vairāk kvalificējas pie nojaušanas, gan jau, ka saprašana nāk tikai izejot nāvei cauri.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?