man vienmēr ir licies, ka nāve, tāpat kā, piemēram, visums, ir tā lieta, ko tu nedrīksti saprast tā līdz galam, līdz kaulam - jo tā saprašana un zināšana noved pie tā, ka tu jūties paralizēts no tā, cik pats esi mazs, mazmazītiņš uz tā visa lielā fona, un nekam vairs nav jēgas, jo jau atkal nāve un kosmoss tev liek domāt tikai pašam par sevi, nevis par kaut ko citu.

apjēgt, apjaust, kaut kādā mērā nojaust nāvi - pilnīgi noteikti, bet saprast, manuprāt, ir bīstami