man pazīstama ir dzeguze kāda, kura pārējam mežam sliktu piemēru rāda:
viņa pa gāršām, pa siliem, pa krūmiem dienas pavada gluži bez pienākumiem;
tomēr, kaut arī visu laiku bez darba apkārt tā skrēja, veseli divpadsmit vīri to apprecēja.

nedaudz pakoriģējam sadzīviska reālisma labad.

grūpijas pienākumu un garlaikotā snõbisma ietvaros: tas positivus ab ir kaut kas skatāms un baudāms? vienīgā reize, kad gribēju doties, bija pati pirmā, bet toreiz tā vietā nācās sēdēt un tulkot nesmieklīgos ksenijas sobčakas jokus. bet šoreiz