cits ([info]garamgajejs) rakstīja,
@ 2014-11-11 14:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Savā lieliskajā grāmatā 'In search of respect' Philippe Bourgois raksta:

"Males are not accepting the new rights and roles that women are obtaining; instead, they are desperately attempting to reassert their grandfathers' lost autocratic control over their households and over public space. Of course, this does not in any way imply that women in El Barrio, or anywhere else on earth, have provoked male violence against themselves because of their demands for greater rights. Such a blame-the-victim interpretation not only glorifies the stability of previous patriarchal status quo, but also overly individualizes the long-term macro-structural transformation in gender relations that is occurring across the globe, even if that progressive change is bounded by a liberal, middle-class, and largely Anglo-oriented hegemony."

Manuprāt, šis citāts labi raksturo vienojošu tendenci, kas raksturo dažādu grupu cīņu par tiesību atzīšanu. Īpaši svarīgs, uz ko Bourgois norāda, ir apstāklis, ka grupas nodomi, kas pieprasa savu tiesību atdzīšanu, tiek interpretēti no pastāvošās 'sistēmas' kā pārāku, vai, kā nereti to raksturo, īpašu tiesību pieprasījums. Tā tas varētu būt no sistēmas skatupunkta [kas, protams, noteiktā griezumā nav viennozīmīgs]. Bet kā Bourgois raksta, šāda perspektīva ne tikai norāda uz centieniem balstīt ideju par status quo leģitimitāti, bet arī aizēno faktu, ka šīs cīņas par tiesībām notiek lielāku pārmaiņu kontekstā. Piemēram, tas, ka baznīcai trūkst interpretīvā struktūra [framework], kādā tā varētu adekvāti* reaģēt uz šīm un citām parmaiņām, pirmkārt, liek domāt par baznīcu un tās doktrīnu leģitimitāti un atbilstību laika garam un situācijai, un pēc tam par to, kāda nozīme ir pašām pārmaiņām.

*adekvāta reakcija uz to, ko šodien nozīmē evolūcija, reproduktīvā veselība, HIV/AIDS, dzimumlīdztiesība, seksuālā orientācija u.c.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2014-11-12 00:33 (saite)
ideja ir tāda, ka baznīca kā svēto sadraudze pārstāv ārpuslaicisko, nevēsturisko, transcendento, hence - nepakļautu pārmaiņām. proti, baznīca kaut kādā ziņā ir nevēsturiska, bet sekulārā pasaule ir vēsturiska, pakļauta dažādām pārmaiņām, utt. taču stāv rakstīts - 'debesis un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs'. tā viņi domā un tas jāciena. kur baznīca 'iet līdzi laikam', lai vai ko tas nozīmētu, baznīca visbiežāk zaudē. jau sākot ar ceturto/piekto gadsimtu.

proti, ja uzskata, ka baznīcai 'jāmainās līdzi laikam', padarot to par imperatīvu, es uzskatu, ka tā ir reliģiskās brīvības ierobežošana un diskriminēšana.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]garamgajejs
2014-11-12 11:41 (saite)
Ai nu, parādiet, kura baznīca ir tik ārpuslaiciska? Visos laikos tā ir manipulējusi ar pieejamo 'materiālu' un svarīga daļa no šīs manipulācijas ir laicīgā un pārlaicīgā pretnostatījums ar, guess what, baznīcas prerogatīvu. Tā ir institūcija ar noteiktu un ievērojamu ietekmi sabiedriskajos un politiskajos procesos. Tādos procesos, no kuriem ir atkarīga ļoti daudzu cilvēku elementāra labklājība un pamata tiesību ievērošana, ko šīs institūcijas darbība ietekmē negatīvi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]helvetica
2014-11-12 09:30 (saite)
"Lielaku parmainu konteksts" ir interesants jedziens, vienigais - neobligats tads. Lielo parmainu konteksts var tikt apturets vai pat pagriezts atpakal (visadas Iranas, Afganistanas u.tml.), ka ari to iespejams ieformet veidos, kas ir visai atskirigi no ta, kas tiek implicets lietojot "lielo parmainu" jedzienu

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]helvetica
2014-11-12 09:33 (saite)
(Piem., krievija).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]garamgajejs
2014-11-12 11:27 (saite)
Maskava, 1999 http://www.youtube.com/watch?v=JLzXIIyqtB0

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]garamgajejs
2014-11-12 11:24 (saite)
Doma nav diži nopulēta, jo tikai paplašinu Bourgois teikto. Tomēr nevaru piekrist tam, ka jēdziens būtu neobligāts, vai lieks. Piekrītu, pārmaiņas var mainīt virzienu, arī lielas pārmaiņas. Bet pat represīvi režīmi uzreiz nenosaka to, ka mainīsies lielāku pārmaiņu konteksts, ja ar kontekstu šeit saprotam sociālās ideoloģijas un epistemoloģijas sakausējumu. T.i. maisam gals ir vaļā, idejas un to pamatojumi nevar tikt vnk atcelti, kā nebijuši, tie var un mainās, bet neizzūd. Tāpēc interpretācija, following Bourgois, ko šādi režīmi vēlas izplatīt, ir ka noteiktas pārmaiņas ir kaut kas individuāls, izolēts, patoloģisks, nevis drīzāk 'loģisks', likumsakarīgs sociokultūrālas evolūcijas efekts. Kaut kā tā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Anonīms)
2014-11-14 14:36 (saite)
turklāt vienalga par institucionalizēto baznīcu, jo tai papriekšu un pirms (un tai pašai vajadzētu izrietēt no) iet Dieva vārds, kam vajadzētu būt vienīgajai mērauklai, un ja kāds kristietis atzītu, ka cilvēkiem atklātajā Dieva vārdā kaut kas trūkst (interpretatīvā struktūra, utt), tad viņš zaimotu.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?