Savā lieliskajā grāmatā 'In search of respect' Philippe Bourgois raksta:
"Males are not accepting the new rights and roles that women are obtaining; instead, they are desperately attempting to reassert their grandfathers' lost autocratic control over their households and over public space. Of course, this does not in any way imply that women in El Barrio, or anywhere else on earth, have provoked male violence against themselves because of their demands for greater rights. Such a blame-the-victim interpretation not only glorifies the stability of previous patriarchal status quo, but also overly individualizes the long-term macro-structural transformation in gender relations that is occurring across the globe, even if that progressive change is bounded by a liberal, middle-class, and largely Anglo-oriented hegemony."
Manuprāt, šis citāts labi raksturo vienojošu tendenci, kas raksturo dažādu grupu cīņu par tiesību atzīšanu. Īpaši svarīgs, uz ko Bourgois norāda, ir apstāklis, ka grupas nodomi, kas pieprasa savu tiesību atdzīšanu, tiek interpretēti no pastāvošās 'sistēmas' kā pārāku, vai, kā nereti to raksturo, īpašu tiesību pieprasījums. Tā tas varētu būt no sistēmas skatupunkta [kas, protams, noteiktā griezumā nav viennozīmīgs]. Bet kā Bourgois raksta, šāda perspektīva ne tikai norāda uz centieniem balstīt ideju par status quo leģitimitāti, bet arī aizēno faktu, ka šīs cīņas par tiesībām notiek lielāku pārmaiņu kontekstā. Piemēram, tas, ka
baznīcai trūkst interpretīvā struktūra [framework], kādā tā varētu adekvāti* reaģēt uz šīm un citām parmaiņām, pirmkārt, liek domāt par baznīcu un tās doktrīnu leģitimitāti un atbilstību laika garam un situācijai, un pēc tam par to, kāda nozīme ir pašām pārmaiņām.
*adekvāta reakcija uz to, ko šodien nozīmē evolūcija, reproduktīvā veselība, HIV/AIDS, dzimumlīdztiesība, seksuālā orientācija u.c.